Pasaules triālisms

Ja pētam vissenākās kultūras, tad tūlīt saprotam, ka pasauli visas šīs tautas redzēja duāli. Viss sakārtots pāros, pretpolos, viss nostādīts savā vietā. Labais un ļaunais, baltais un melnais, skaistais un neglītais, garīgais un miesiskais utt., utjp. Mūsdienās šīm pasauli skaidrojošajam skatījumam ir pat dots viens konkrēts apzīmējums - kosmiskais duālisms, ar vārdu kosmiskais šoreiz saprotot visu, kas atrodas visumā.

Saskaņā ar lielāko daļu iepriekšējās ēras kultūrām un to mitoloģiju, sākumā bija Haoss. Haoss mainīja savu vārdu un vizuālo izskatu, bet būtība palika tā pati - elementu sajaukums un nesakārtotība pa pāriem. Tad kādā jaukā dienā pasaulē viss sakārtojās pa plauktiņiem. Visas tautas to brīdi uztvēra kā pozitīvu notikumu - ja tas nebūtu noticis, cilvēki nemaz nebūtu izveidojušies. Izņemot ebrejus. Viņi šo "lietu sakārtošanu" skatīja skumjām acīm. Iemesls ir pavisam vienkāršs: pasaules dalīšana labajā un ļaunajā ir pirmais grēks, ko cilvēks veicis. Pirms Ievas lēmuma nokosties no Labā un ļaunā koka, cilvēks nešķīra lietas pretpolos. Šis grēks noveda pie cilvēku izdzīšanas no paradīzes.
Mūsdienas zinātniski pieņemts un pierādīts uzskats par to, ka cilvēka smadzenes sastāv no trīs daļām. Pirmcilvēkiem bija tikai viena - visprimitīvākā smadzeņu daļa., ko sauc par smadzeņu pamatni jeb smadzenītēm. Šīs smadzenes atbild par instinktiem: vairošanās, ēšana u.c. Evolūcijas gaitā cilvēka smadzenes attīstījās, un tā parādījās otrai smadzeņu līmenis (man kā cilvēkam, kam patīk datorspēles, gribētos teikt: "Otrā levela smadzenes."), ko veido limbiskā smadzeņu sistēma. Limbiskā sistēma cilvēkam dod iespēju just dažādas emocijas: prieku, sašutumu, greizsirdību utt, utjp. Savukārt homo sapiens smadzenēs ir arī trešais smadzeņu attīstības posms, visadvancētākais: smadzeņu garoza. Tas ir tas, ko mūsdienās varam saprast kā intelektu un iteliģenci, erudīciju un domātspēju. Tieši smadzeņu garoza ir tas, kas dod iespēju apzināties savu esamību, bez tās mēs nemaz nesaprastu, ka esam, ka dzīvojam un varam nomirt.
























Saliekot to visu kopā, lūk, kas sanāk...

• Mūsu emocijas ir fiziskas, nevis garīgas;
• Pasaulē iespējami VISMAZ triju veidu orgasmi: fizioloģiskais orgasms, emocionālais orgasms un intelektuālais orgasms.
• materiālā pasaule ir triāla, nevis duāla (par to, kā no diviem pretpoliem var veidoties trīs puses, nedaudz vēlāk);
• Freida versija par to, kā iedalās psihe, izšķir trīs psihes līmeņus ID (atbilstošs smadzeņu pamatnītei), EGO (atbilstošs limbiskajai sistēmai) un SUPEREGO (atbilstošs smadzeņu garozai). Neesmu tik sīki pētījis, ko saka psiholoģija par to, kas no materiālā viedokļa ir psihe, tāpēc iespējams, ka viņiem tas bija sen zināms, taču man tas ir atklājums - psihe ir smadzenes!
• Sengrieķu dievi ir zīmīgi ar to, ka viņi bija vieni no pirmajiem, kuri nebija absolūti labi vai absolūti slikti, bet gan neitrāli - katrā no viņiem bija kaut kas labs un katrā no viņiem bija kaut kas slitks. Protams, labs un slikts ir ļoti relatīvs jēdziens, bet šoreiz mēs to neņemsim vērā no pieaugušā redzespunkta, skatīsimies bērna acīm. Pirmie, kas ieminējās, bet realizēja tikai daļēji, ja nemaldos, bija senie ķīnieši, kuru "iņ" un "jaņ" nebija absolūti - melnajā pleķī bija balts punkts, baltajā pleķī bija melns punkts, bet antonīmu pāri bija tādu, par kuriem nevarēja pateikt, kurš ir labais un kurš ļaunais - abos bija kas labs, abos bija kas slikts. Līdzīgi kā mūsdienu psiholoģijā ar cilvēku īpašībām - nav labu vai sliktu īpašību, ir tikai dažādas situācijas, kurās viena un tā pati īpašība var būt gan noderīga, gan treucējoša.
• Baušļi arī ir relatīvi. Piemēram, vai nogalināt cilvēku ir labi vai slikti? Viss atkarīgs no situācijas... Iedomājieties, ka strādājat policijā. Kāds psihopāts sagūstījis cilvēku baru un draud tos uzlaist gaisā, ieskaitot sevi. Jūs viņu turat uz grauda, viņam rokā ir pults, bet pirksts jau ir gatavs nospiest pogu. Kā jus rīkosities? Tiesa, šādi pretargumenti ir ne visiem baušļiem...
• Nekad neko nedrīkst absolutizēt (arī šo teikumu ne). Respektīvi, nekad neko nedrīkst noniecināt kā nederīgu un nekad neko nedrīkst pārvērtēt. Mēs nedrīkstam teikt, ka cilvēki, kuriem dominējošais levels ir instinkti, ir sliktāki par cilvēkiem, kuriem dominējošais ir intelektuālais levels. Tas, ka cilvēks galvenokārt rūpējas par instinktu apmierināšanu pats par sevi nav ne labi, ne slikti, tāpat arī cilvēks, kurš uz visam lietām mēģina skatīties caur ētisko un estētisko vērtību prizmu, nerīkojas nedz pareizi, nedz nepareizi, nav nedz nosodāms, nedz arī slavējams. Viss atkarīgs no situācijas, apstākļiem. Vienā gadījumā pareizāk būtu balstīties uz instinktiem, citā - uz ētiskajām un estētiskajām vērtībām, vēl citā - uz emocijām. Jautājums: kā lai zina, kurā brīdī kā pareizāk rīkoties? Atbilde ir ļoti vienkārša un jau gandrīz 2000 gadus veca. Kad Pilāts Jēzum jautāja: "Kas ir patiesība?" Jēzus klusēja. Patiesības noteikšana ir absolutizēšana, bet to nevar noteikt. Vismaz ne ar mums pieejamām trīs dimensijām.
  

Jau krietni agrāk dzirdēju par viedo krievu izstrādātajām teorijām, ka pasaule (ne tikai planēta Zeme, bet pilnīgi viss) ir daudzdimensionāla, tas ir, tā darbojas vairākos levelos. Cilvēki darbojas trijās dimensijās. Jautājums: kas notiek, kad cilvēks piedzimst citā dimensijā? Divi atbilžu varianti:

1. Viņam vairs nav ne vienas dimensijas, un tas ir visaugstākais levels;
2. Viņam ir vairāk kā trīs dimensijas, un tas, iespējams, ir augstākais levels.

To be continued...

P.S. Un nestāstiet man pasakas, ka ar literatūru te maz sakara! Sakars ir. Un - vistiešākais.