Dzejnieku kvalitatīvās pakāpes

Man ir viens draugs. Viņš visus dzejniekus dala līmeņos. "Čaks stāv pāri visam," tā viņs saka, "tad iet 2. līmeņa dzejnieki - Ziedonis, Vācietis, Elsbergs, Čaklais, Melgalvs -, bet pēc tiem seko 3. līmeņa dzejnieki: Veidenbaums, Sirmbārdis utt." Un man tā interesanti kļuva, acis sāka zibsnīt, doma galopā aizskrēja, bija jāiepūš svilpē, lai nāk atpakaļ - nedrīkst vienu pašu laist prom, jo tā var apmaldīties, un mūsdienās jau daudz kas var notikt ar apmaldījušos domu: to var aplaupīt; sabraukt (tagad jau mašīnas jož kā neprātīgas!); aizvest uz mežu un izvarot...

"Klau, bet pēc kādam pazīmēm Tu nosaki, kurai pakāpei kurš dzejnieks piederīgs?" es viņam spēji iejautājos.

"Pirmās pakāpes dzejniekam pilnīgi visi dzejoļi ir ģeniāli, izcili, otrās pakāpes dzejniekiem ir daudz ģeniālu un teicamu dzejoļu, bet tikpat daudz "tikai" labu dzejoļu. Trešās pakāpes dzejniekiem ir daudz labu dzejoļu, bet ir arī viduvēji dzejoļi. Un tā tālāk uz aizvien zemāku pakāpi, ideju tu saprati..."

"Tātad "Biedram Staļinam" ir izcils, teicams, pat ģeniāls dzejolis???" es pārsteigts jautāju.

""Biedram Staļinam" vispār nav dzejolis, Čaks nerakstīja dzeju pēc Latvijas okupācijas," viņš smejoties skaidroja, "viņš bija spiests rakstīt, bet ar varu neko labu jau radīt cilvēks nespēj, jābūt pašiniciatīvai."

Es jau teicu, man šie līmeņi tīri labi iepatikās. Bet nebiju apmierināts ar esošo skaidrojumu. Tāpēc nolēmu mēģināt pazīmes papildināt, jo "teicams", "labs", "viduvējs" ir nevis relatīvs jēdziens, bet dzejas sakarā vispār neko nenozīmējošs apzīmējums.

Pirms sāku uzskaitīt katrai pakāpei raksturīgo, būtu jātiek galā, ko tad vispār dzejā jāvērtē un ko iespējams vērtēt. Piemēram, liriskā "Es" emociju bagātību vai neordinaritāti vērtēt nevajadzētu, bet veidu, kā šīs emocijas tiek atklātas dzejā, to gan. Respektīvi, manuprāt, ir absurdi vērtēt autora izvēlēto tematu kā tādu, piemēram, mīlestību, bet varētu un vajadzētu vērtēt konkrētā temata izklāstu. Vienu un to pašu lietu taču var pateikt un raksturot 1001 veidā, daži no tiem nebūs konkrētam lasītājam saistoši, bet citi - būs.

Dzejā, manuprāt, ir jāvērtē:

• autora neatkarība no izvēlētās formas (formai ir jāpapildina saturu, nevis jātraucē tam);
• autora izmantotie tēlainās izteiksmes līdzekļi (tie nereti ir visietekmīgākie dzejas vērtēšanas kritēriji);
• izteiksmes skaidrība, domas loģiskums (ja dzejolis ir absurds un neloģisks, tad arī tam ir jābūt loģiski izksaidrojamam);
• koncentrētība jeb sava veida lakonisms. Ja reiz dzeja ir cīņa ar valodu un mēģinājums izskaidrot neizskaidrojamo, pateikt neizsakāmo, tad vismaz būtu jāmēģina minimāli īsā teksta fragmentā pateikt pēc iespējas vairāk, taču tas nenozīmē, ka visiem dzejoļiem obligāti jābūt īsiem, viņi var būt arī gari - tādā gadījumā ar tiem tiek pateikts vēl vairāk. Īsāk sakot, dzejolī nedrīkst būt nekā lieka;
• Dzejnieka matu biezums un daudzums. (Šo es paskaidrošu vēlāk...)

Labs mākslinieks ir spējīgs uzzīmēt parastu sejiņu, ko zīmē pat pirmklasnieki, bet meistars spēj uzzimēt arī lielisku cilvēka portretu, nevis tikai tā dēvēto smaidiņu. Arī dzejā - labs dzejnieks spēj uzrakstīt gan kanonu ietvaros (dzejā tas izpaužas pantu un ritmu robežās), gan ārpus kanona. Atsevišķos gadījumos un atsevišķos dzejoļos kā viens, tā otrs paņēmiens var iedarboties veiksmīgi.

Ja reiz minam trešās pakāpes dzejniekus, tad, manuprāt, viņiem raksturīgākā iezīme ir sociālais caurstrāvojums un vispārējs negatīvisms. Viņu dzejoļu panti ritmiski atgādina tautasdziemsas, bet tematiski ir didaktiski, pilni ar ironiju. Principā to visu īpašību kompleksu varētu saukt arī vienā vārdā: hamletisms (tāds, kas raksturīgs Šekspīra Hamletam). Šādos gadījumos dzejnieki ir labi apguvuši dzejas kanonus un ir pielāgujušies rakstīt dzeju atbilstoši kanonu prasībām, bet viņiem nepadodas iziet ārpus kanona. Iemesls? Radošās smadzeņu puslodes kapitulācija analītiskajai smadzeņu daļai. Respektīvi, vidējā līmeņa dzejnieki ir tā sauktie neradošie jeb akreatīvie cilvēki, kuri ar smagu darbu ieguvuši dzejotmāku, bet viņiem pietrūkst jaunu RADOŠU ideju, lai sasniegtu otro dzejnieka pakāpi.

Dzejnieka kvalitātes pakāpi nosaka ne tikai viņa talants, bet arī ieguldītais darbs. Talants bez darba nespēj sniegt maksimālo rezultātu, tāpat kā darbs bez talanta arī ne. Tāpēc, lai noteiktu piederību pie kāda kvalitatīvās dzejnieku grupas, jāizmanto divi jēdzieni: talants un darbs.

Talantu varētu atzīmēt ar ciparu (ar skaitli nē, jo par 10. pakāpes dzejnieku vispār nav vērts runāt), bet darbu ar burtiem alfabētiskā secībā.

Mans vērtējums:

Rainis - 1A

Čaks - 1A

Vācietis - 1C

Ziedonis - 2B

Veidenbaums - 3C

Sirmbārdis - 3C

Protams, ka tas nekādu apvērsumu dzejas kritikā neveic un neveiks, jo pēc būtības tik un tā paliek abstrakts un nestabils dzejotmākas kvalitātes mērīšanas veids, man vienkārši vajadzēja par to pārliecināties - nosēdēt stundām ilgi pie viena raksta, lai saprastu, ka risināmā problēma pēc būtības ir neatrisināma. Vai tāpēc vien, ka šis raksts nedod ne jaunas zināšanas, ne jaunu mīlestību, ne amēbu un pat ne akmeni, tas ir bezvērtīgs? Nebūt ne! Vismaz es noteikti kaut ko esmu guvis, turklāt - ne maz. Kā ir ar jums, es nezinu, un, godīgi sakot, nemaz negribu zināt.

Priecājies! ;)

P.S. Piemirsu paskaidrot par matu biezumu. Tā nu latviešiem ir sanācis, ka pirmās pakāpes dzejniekiem ir viena kopīga iezīme - plikpaurība. Vācietim pietrūka aptuveni 100 Ņūtonu, lai plikpaurība būtu vēl izteiktāka. Lai arī kā man negribētos to atzīt, bet Eipurs (Eduards Aivars) ir plikpauris... Nezinu, vai no darba vai talanta. :(