Dzejnieku kvalitatīvās pakāpes

Man ir viens draugs. Viņš visus dzejniekus dala līmeņos. "Čaks stāv pāri visam," tā viņs saka, "tad iet 2. līmeņa dzejnieki - Ziedonis, Vācietis, Elsbergs, Čaklais, Melgalvs -, bet pēc tiem seko 3. līmeņa dzejnieki: Veidenbaums, Sirmbārdis utt." Un man tā interesanti kļuva, acis sāka zibsnīt, doma galopā aizskrēja, bija jāiepūš svilpē, lai nāk atpakaļ - nedrīkst vienu pašu laist prom, jo tā var apmaldīties, un mūsdienās jau daudz kas var notikt ar apmaldījušos domu: to var aplaupīt; sabraukt (tagad jau mašīnas jož kā neprātīgas!); aizvest uz mežu un izvarot...

"Klau, bet pēc kādam pazīmēm Tu nosaki, kurai pakāpei kurš dzejnieks piederīgs?" es viņam spēji iejautājos.

"Pirmās pakāpes dzejniekam pilnīgi visi dzejoļi ir ģeniāli, izcili, otrās pakāpes dzejniekiem ir daudz ģeniālu un teicamu dzejoļu, bet tikpat daudz "tikai" labu dzejoļu. Trešās pakāpes dzejniekiem ir daudz labu dzejoļu, bet ir arī viduvēji dzejoļi. Un tā tālāk uz aizvien zemāku pakāpi, ideju tu saprati..."

"Tātad "Biedram Staļinam" ir izcils, teicams, pat ģeniāls dzejolis???" es pārsteigts jautāju.

""Biedram Staļinam" vispār nav dzejolis, Čaks nerakstīja dzeju pēc Latvijas okupācijas," viņš smejoties skaidroja, "viņš bija spiests rakstīt, bet ar varu neko labu jau radīt cilvēks nespēj, jābūt pašiniciatīvai."

Es jau teicu, man šie līmeņi tīri labi iepatikās. Bet nebiju apmierināts ar esošo skaidrojumu. Tāpēc nolēmu mēģināt pazīmes papildināt, jo "teicams", "labs", "viduvējs" ir nevis relatīvs jēdziens, bet dzejas sakarā vispār neko nenozīmējošs apzīmējums.

Pirms sāku uzskaitīt katrai pakāpei raksturīgo, būtu jātiek galā, ko tad vispār dzejā jāvērtē un ko iespējams vērtēt. Piemēram, liriskā "Es" emociju bagātību vai neordinaritāti vērtēt nevajadzētu, bet veidu, kā šīs emocijas tiek atklātas dzejā, to gan. Respektīvi, manuprāt, ir absurdi vērtēt autora izvēlēto tematu kā tādu, piemēram, mīlestību, bet varētu un vajadzētu vērtēt konkrētā temata izklāstu. Vienu un to pašu lietu taču var pateikt un raksturot 1001 veidā, daži no tiem nebūs konkrētam lasītājam saistoši, bet citi - būs.

Dzejā, manuprāt, ir jāvērtē:

• autora neatkarība no izvēlētās formas (formai ir jāpapildina saturu, nevis jātraucē tam);
• autora izmantotie tēlainās izteiksmes līdzekļi (tie nereti ir visietekmīgākie dzejas vērtēšanas kritēriji);
• izteiksmes skaidrība, domas loģiskums (ja dzejolis ir absurds un neloģisks, tad arī tam ir jābūt loģiski izksaidrojamam);
• koncentrētība jeb sava veida lakonisms. Ja reiz dzeja ir cīņa ar valodu un mēģinājums izskaidrot neizskaidrojamo, pateikt neizsakāmo, tad vismaz būtu jāmēģina minimāli īsā teksta fragmentā pateikt pēc iespējas vairāk, taču tas nenozīmē, ka visiem dzejoļiem obligāti jābūt īsiem, viņi var būt arī gari - tādā gadījumā ar tiem tiek pateikts vēl vairāk. Īsāk sakot, dzejolī nedrīkst būt nekā lieka;
• Dzejnieka matu biezums un daudzums. (Šo es paskaidrošu vēlāk...)

Labs mākslinieks ir spējīgs uzzīmēt parastu sejiņu, ko zīmē pat pirmklasnieki, bet meistars spēj uzzimēt arī lielisku cilvēka portretu, nevis tikai tā dēvēto smaidiņu. Arī dzejā - labs dzejnieks spēj uzrakstīt gan kanonu ietvaros (dzejā tas izpaužas pantu un ritmu robežās), gan ārpus kanona. Atsevišķos gadījumos un atsevišķos dzejoļos kā viens, tā otrs paņēmiens var iedarboties veiksmīgi.

Ja reiz minam trešās pakāpes dzejniekus, tad, manuprāt, viņiem raksturīgākā iezīme ir sociālais caurstrāvojums un vispārējs negatīvisms. Viņu dzejoļu panti ritmiski atgādina tautasdziemsas, bet tematiski ir didaktiski, pilni ar ironiju. Principā to visu īpašību kompleksu varētu saukt arī vienā vārdā: hamletisms (tāds, kas raksturīgs Šekspīra Hamletam). Šādos gadījumos dzejnieki ir labi apguvuši dzejas kanonus un ir pielāgujušies rakstīt dzeju atbilstoši kanonu prasībām, bet viņiem nepadodas iziet ārpus kanona. Iemesls? Radošās smadzeņu puslodes kapitulācija analītiskajai smadzeņu daļai. Respektīvi, vidējā līmeņa dzejnieki ir tā sauktie neradošie jeb akreatīvie cilvēki, kuri ar smagu darbu ieguvuši dzejotmāku, bet viņiem pietrūkst jaunu RADOŠU ideju, lai sasniegtu otro dzejnieka pakāpi.

Dzejnieka kvalitātes pakāpi nosaka ne tikai viņa talants, bet arī ieguldītais darbs. Talants bez darba nespēj sniegt maksimālo rezultātu, tāpat kā darbs bez talanta arī ne. Tāpēc, lai noteiktu piederību pie kāda kvalitatīvās dzejnieku grupas, jāizmanto divi jēdzieni: talants un darbs.

Talantu varētu atzīmēt ar ciparu (ar skaitli nē, jo par 10. pakāpes dzejnieku vispār nav vērts runāt), bet darbu ar burtiem alfabētiskā secībā.

Mans vērtējums:

Rainis - 1A

Čaks - 1A

Vācietis - 1C

Ziedonis - 2B

Veidenbaums - 3C

Sirmbārdis - 3C

Protams, ka tas nekādu apvērsumu dzejas kritikā neveic un neveiks, jo pēc būtības tik un tā paliek abstrakts un nestabils dzejotmākas kvalitātes mērīšanas veids, man vienkārši vajadzēja par to pārliecināties - nosēdēt stundām ilgi pie viena raksta, lai saprastu, ka risināmā problēma pēc būtības ir neatrisināma. Vai tāpēc vien, ka šis raksts nedod ne jaunas zināšanas, ne jaunu mīlestību, ne amēbu un pat ne akmeni, tas ir bezvērtīgs? Nebūt ne! Vismaz es noteikti kaut ko esmu guvis, turklāt - ne maz. Kā ir ar jums, es nezinu, un, godīgi sakot, nemaz negribu zināt.

Priecājies! ;)

P.S. Piemirsu paskaidrot par matu biezumu. Tā nu latviešiem ir sanācis, ka pirmās pakāpes dzejniekiem ir viena kopīga iezīme - plikpaurība. Vācietim pietrūka aptuveni 100 Ņūtonu, lai plikpaurība būtu vēl izteiktāka. Lai arī kā man negribētos to atzīt, bet Eipurs (Eduards Aivars) ir plikpauris... Nezinu, vai no darba vai talanta. :(

Pasaules triālisms

Ja pētam vissenākās kultūras, tad tūlīt saprotam, ka pasauli visas šīs tautas redzēja duāli. Viss sakārtots pāros, pretpolos, viss nostādīts savā vietā. Labais un ļaunais, baltais un melnais, skaistais un neglītais, garīgais un miesiskais utt., utjp. Mūsdienās šīm pasauli skaidrojošajam skatījumam ir pat dots viens konkrēts apzīmējums - kosmiskais duālisms, ar vārdu kosmiskais šoreiz saprotot visu, kas atrodas visumā.

Saskaņā ar lielāko daļu iepriekšējās ēras kultūrām un to mitoloģiju, sākumā bija Haoss. Haoss mainīja savu vārdu un vizuālo izskatu, bet būtība palika tā pati - elementu sajaukums un nesakārtotība pa pāriem. Tad kādā jaukā dienā pasaulē viss sakārtojās pa plauktiņiem. Visas tautas to brīdi uztvēra kā pozitīvu notikumu - ja tas nebūtu noticis, cilvēki nemaz nebūtu izveidojušies. Izņemot ebrejus. Viņi šo "lietu sakārtošanu" skatīja skumjām acīm. Iemesls ir pavisam vienkāršs: pasaules dalīšana labajā un ļaunajā ir pirmais grēks, ko cilvēks veicis. Pirms Ievas lēmuma nokosties no Labā un ļaunā koka, cilvēks nešķīra lietas pretpolos. Šis grēks noveda pie cilvēku izdzīšanas no paradīzes.
Mūsdienas zinātniski pieņemts un pierādīts uzskats par to, ka cilvēka smadzenes sastāv no trīs daļām. Pirmcilvēkiem bija tikai viena - visprimitīvākā smadzeņu daļa., ko sauc par smadzeņu pamatni jeb smadzenītēm. Šīs smadzenes atbild par instinktiem: vairošanās, ēšana u.c. Evolūcijas gaitā cilvēka smadzenes attīstījās, un tā parādījās otrai smadzeņu līmenis (man kā cilvēkam, kam patīk datorspēles, gribētos teikt: "Otrā levela smadzenes."), ko veido limbiskā smadzeņu sistēma. Limbiskā sistēma cilvēkam dod iespēju just dažādas emocijas: prieku, sašutumu, greizsirdību utt, utjp. Savukārt homo sapiens smadzenēs ir arī trešais smadzeņu attīstības posms, visadvancētākais: smadzeņu garoza. Tas ir tas, ko mūsdienās varam saprast kā intelektu un iteliģenci, erudīciju un domātspēju. Tieši smadzeņu garoza ir tas, kas dod iespēju apzināties savu esamību, bez tās mēs nemaz nesaprastu, ka esam, ka dzīvojam un varam nomirt.
























Saliekot to visu kopā, lūk, kas sanāk...

• Mūsu emocijas ir fiziskas, nevis garīgas;
• Pasaulē iespējami VISMAZ triju veidu orgasmi: fizioloģiskais orgasms, emocionālais orgasms un intelektuālais orgasms.
• materiālā pasaule ir triāla, nevis duāla (par to, kā no diviem pretpoliem var veidoties trīs puses, nedaudz vēlāk);
• Freida versija par to, kā iedalās psihe, izšķir trīs psihes līmeņus ID (atbilstošs smadzeņu pamatnītei), EGO (atbilstošs limbiskajai sistēmai) un SUPEREGO (atbilstošs smadzeņu garozai). Neesmu tik sīki pētījis, ko saka psiholoģija par to, kas no materiālā viedokļa ir psihe, tāpēc iespējams, ka viņiem tas bija sen zināms, taču man tas ir atklājums - psihe ir smadzenes!
• Sengrieķu dievi ir zīmīgi ar to, ka viņi bija vieni no pirmajiem, kuri nebija absolūti labi vai absolūti slikti, bet gan neitrāli - katrā no viņiem bija kaut kas labs un katrā no viņiem bija kaut kas slitks. Protams, labs un slikts ir ļoti relatīvs jēdziens, bet šoreiz mēs to neņemsim vērā no pieaugušā redzespunkta, skatīsimies bērna acīm. Pirmie, kas ieminējās, bet realizēja tikai daļēji, ja nemaldos, bija senie ķīnieši, kuru "iņ" un "jaņ" nebija absolūti - melnajā pleķī bija balts punkts, baltajā pleķī bija melns punkts, bet antonīmu pāri bija tādu, par kuriem nevarēja pateikt, kurš ir labais un kurš ļaunais - abos bija kas labs, abos bija kas slikts. Līdzīgi kā mūsdienu psiholoģijā ar cilvēku īpašībām - nav labu vai sliktu īpašību, ir tikai dažādas situācijas, kurās viena un tā pati īpašība var būt gan noderīga, gan treucējoša.
• Baušļi arī ir relatīvi. Piemēram, vai nogalināt cilvēku ir labi vai slikti? Viss atkarīgs no situācijas... Iedomājieties, ka strādājat policijā. Kāds psihopāts sagūstījis cilvēku baru un draud tos uzlaist gaisā, ieskaitot sevi. Jūs viņu turat uz grauda, viņam rokā ir pults, bet pirksts jau ir gatavs nospiest pogu. Kā jus rīkosities? Tiesa, šādi pretargumenti ir ne visiem baušļiem...
• Nekad neko nedrīkst absolutizēt (arī šo teikumu ne). Respektīvi, nekad neko nedrīkst noniecināt kā nederīgu un nekad neko nedrīkst pārvērtēt. Mēs nedrīkstam teikt, ka cilvēki, kuriem dominējošais levels ir instinkti, ir sliktāki par cilvēkiem, kuriem dominējošais ir intelektuālais levels. Tas, ka cilvēks galvenokārt rūpējas par instinktu apmierināšanu pats par sevi nav ne labi, ne slikti, tāpat arī cilvēks, kurš uz visam lietām mēģina skatīties caur ētisko un estētisko vērtību prizmu, nerīkojas nedz pareizi, nedz nepareizi, nav nedz nosodāms, nedz arī slavējams. Viss atkarīgs no situācijas, apstākļiem. Vienā gadījumā pareizāk būtu balstīties uz instinktiem, citā - uz ētiskajām un estētiskajām vērtībām, vēl citā - uz emocijām. Jautājums: kā lai zina, kurā brīdī kā pareizāk rīkoties? Atbilde ir ļoti vienkārša un jau gandrīz 2000 gadus veca. Kad Pilāts Jēzum jautāja: "Kas ir patiesība?" Jēzus klusēja. Patiesības noteikšana ir absolutizēšana, bet to nevar noteikt. Vismaz ne ar mums pieejamām trīs dimensijām.
  

Jau krietni agrāk dzirdēju par viedo krievu izstrādātajām teorijām, ka pasaule (ne tikai planēta Zeme, bet pilnīgi viss) ir daudzdimensionāla, tas ir, tā darbojas vairākos levelos. Cilvēki darbojas trijās dimensijās. Jautājums: kas notiek, kad cilvēks piedzimst citā dimensijā? Divi atbilžu varianti:

1. Viņam vairs nav ne vienas dimensijas, un tas ir visaugstākais levels;
2. Viņam ir vairāk kā trīs dimensijas, un tas, iespējams, ir augstākais levels.

To be continued...

P.S. Un nestāstiet man pasakas, ka ar literatūru te maz sakara! Sakars ir. Un - vistiešākais.

Debitēju arī scenārija žanrā

Ilgus gadus rakstīju tikai dzeju, bet pēdējā laikā dzeju esmu metis mierā un mēģinu, eskperimentēju arī ar citiem literatūras žanriem. Pamatojums? Jā, tāds ir. Zināms, ka pilnīgi visi rakstnieka ir sākuši ar dzeju. Tie, kam tā padevās, turpināja rakstīt dzeju, tie, kam ne visai, pamēģināja savus spēkus citā literatūras žanrā, un visbiežāk savu laimi atrada prozā, retāk - dramaturģijā. Respektīvi - dzeju raksta visi rakstnieki, bet prozu un dramaturģiju ne visi. Gribu mēģināt un meklēt, varbūt pat atrast, ja nu gadījumā dzeja nav man...
Tā nu pēdējā laikā mēģinu rakstīt ko episkāku, par dramaturģiju pagaidām vēl tikai domāju. Nu, jā, pēc drauga lūguma mēģināju uzrakstīt ko līdzīgu scenārijam. Tā kā man nav ne jausmas, kā scenārijs jāraksta, tad es jums tā rakstisko versiju nerādīšu, bet toties ir iespēja noskatīties filmu, kas uzņemta pēc mana scenārija, gan ne visa - sākums ir režisora nopelns, manas fantāzijas auglis ir sākot ar frāzi "ar miršanu ir kā ar diršanu - kad jāiet, jāiet." Filmas nosaukums ir pat vairāk nekā daudzsološs. "3 sērkociņi, 2 stroķi un svina pilna pakaļa".

Atgriežoties pie manas dzejas... "Valters un Rapa" izdevniecība nevēlas izdot manu dzejoļu krājumu. Cik noprotu, tad ne ekonomiskās krīzes dēļ, bet gan vienkārši tāpat - nevēlas un viss. No offense. Tāpēc cerībām, ka kādreiz kāds šo krājumu izdos, atmetu ar roku. Tuvākajā laikā E-sejā parādīsies sadaļa literatūra, kur bez maniem darbiem un nedarbiem laika gaitā parādīsies arī jauni - ne jums, ne man nepazīstami - rakstnieki un viņu vārdi. Zvejošu jaunos rakstniekus. Kāpēc? Lai būtu, ar ko paspēlēties! Bet, ja nopietni, tad viens vairs nevaru... vajag domubiedrus, nevis gribās, bet VAJAG.
Vēlreiz atgriežoties pie manas dzejas dzejas... Uzskatīsim, ka mana poētiskā daļa šobrīd ir radošā atvaļinājumā kaut kur pie Vidusjūras, lai vēlāk pietiekami stipru garu atgrieztos pie smaga darba - divu apjomā ne visai lielu dzejoļu krājumu izstrādes. Vienam no tiem nosaukums jau zināms - I. Ziedoņa neuzrakstītās antitēzes. Domāju, ka savējie (ne man, bet literatūrai) sapratīs.

Jā, jā, jums taisnība - retāk rakstu blogu! Nav interneta. :(

Uzskates materiāls par to, cik feina štelle mēdz būt literatūra

Lietošanas pamācība: Aizvelciet aizkarus, izslēdziet gaismu, izdzeniet ārā no istabas visus cilvēkus un piekodiniet, lai tie pat neiedrošinās jūs traucēt. Paņemiet ūdensizturīgu plēvi, uzklājiet to uz krēsla, kurā sēdēsit, kad klausīsities un skatīsities šo video, pieslēdziet datoram austiņas, uzlieciet tās uz savām ausīm, apsēdieties uz krēsla, kas pārklāts ar plēvi, ievelciet dziļi elpu un ieslēdziet. Sekojiet līdzi, lai plēve nenoslīd, un droši čurājiet!

Cilvēku klasifikācija

Daudzi šī bloga apmeklētāji droši vien jau būs šo to dzirdējuši par manu cilvēku grupēšanu dārzeņos, augļos, dzīvniekos un kokos. Bet tāpat skaidrs ir arī tas, ka daži tomēr par to nezina neko. Tāpēc īsi mēģināšu izstāstīt būtību.

Pie dārzeņu grupas varam droši piedēvēt tādus cilvēkus, kuri nenosaka savu likteni, bet kurus liktenis, kurš starp citu nereti ir parasts mirstīgais, izrīko un pārveido kā patīk. Viņus var pārstādīt, sabradāt, sakapāt, turēt siltumnīcā vai apēst, viņiem pašiem pār to nav nekādas varas. Augļi pēc būtības tika raksturoti tāpat kā dārzeņi, vienīgā atšķirība bija tāda, ka augļi ir vizuāli simpātiskāki. Šī bija viena no visslidenākajām grupām un ārēji nepamatota. Ir pārmaiņas, bet par tām nedaudz vēlāk. Atliek vēl divas grupas. Dzīvnieki ir cilvēki ar skumjajām acīm, tādi, kas ir spējīgi mīlēt, spējīgi domāt un saprast pasaules iekārtas būtību, bet nespēj saprast pašu galveno - cilvēkam ir jāpriecājas. Tie ir agresijas pārņemti cilvēki. Viņi lieliski saprot, ka nepieciešamas kardinālas izmaiņas, bet visur vaino tikai apkārtējos, neiedomājoties, ka pārmaiņas ir jāsāk ar sevi pašu. Un pēdējie ir koki. Kā jau no sadales noprotams - visattīstītākās personības (jā, tieši personības, nevis cilvēki). Tie ir cilvēki, kuri ir spējīgi pasaulei dot augļus, kuri ir spējīgi pielāgoties ārējiem apstākļiem nezaudējot savu būtību un mērķi.

Reiz, domājot par dārzeņiem un augļiem, konstatētu, ka es pats esmu dārzenis, ja reiz nošķiru dārzeņus no augļiem, tas ir, skaistus cilvēkus no neglītiem, jo no tiesas būtu jābūt tā, ka augsti attīstītas personības tiecas pēc garīgām, nevis materiālām vērtībām.

Pirms dažām dienām noskatījos lielisku franču kinomākslas ražojumu, ko bez vismazākajiem sirdsapziņas pārmetumiem uzdrošinos nosaukt par pasaules mēroga šedevru visas radošās komandas izpildījumā. Le Fabuleux destin d'Amélie Poulain.

Filmā izskanēja viena brīnišķīga frāze: "Jūs jau nu noteikti neesat auglis, jo pat ābolam ir serde!" Kā zibens no skaidrām debesīm pār mani nāca apskaidrība - sirds ir būtiskākā atšķirība starp dārzeni un augli.
Vēl īsti nezinu, kā tas nākas, bet tipiskās blondīnes un visādi emo ir ar sirdi, ar līdzjūtības jeb empātijas spējām. Tas nekas, ka viņu līdzi jušanas izpausme ir banāla, bet fakts paliek fakts.
Daudzi man jautā, kur tad pats dārznieks? Dārznieks ir pats Dievs, visa lēmējs.
Sistēmai šobrīd trūkst sistēmas un kārtības, trūkst pilnības un visu detaļu pārdomāts izklāsts, bet ideja pati par sevi man patīk. Un ne man vienam.

Ar kādu dzeju lai sāk pasaules izzināšanu?

Pirms nepilna gada daiļdarba interpretācijas un analīzes kursa eksāmenā rakstīju, ka "vispirms skolēniem jāliek lasīt vājāku autoru dzeju, tiakai pēc tam var pakāpeniski pāriet arī pie tādiem dižgariem kā Aleksandrs Čaks, Rainis, Ojārs Vācietis, Imants Ziedonis un citi." Profesore Ausekle pēc mana darba izlasīšanas man nievājošu smīnu sejā pārjautāja, vai es tiešām tā uzskatu, uz ko es atbildēju apstiprinoši. Lieki teikt, ka viņas smīns pārvērtās smalkos un siltos smieklos.

Protams, tas mani samulsināja. Ilgi domāju, kas trūkst manā hipotēzē (ne mirkli man neradās šaubas par to, ka tā varētu būt aplama), nu šķiet, ka esmu atradis papildinājumu tai, spēcīgu argumentu un detalizētāku paskaidrojumu.

Nevienam nav noslēpums, ka viens no pirmajiem savādniekiem (dzejniekiem), kas vairāk vai mazāk, bet uzrunā teju vai katru skolēnu ir Eduards Veidenbaums. Uzrunā ar savu tiešumu, agresiju, asumu, nekautrēšanos lietas saukt īstajos vārdos, satīru... Šīs lietas jauniešiem ir aktuālas, viņiem šķiet, ka jūra ir līdz ceļiem. Dzīve par maz vēl situsi, tāpēc nereti ir pašpārliecināti, domādami, ka ir revolucionāri, bet patiesībā revolucionārs būtu tāds pusaudzis, kas visus un visu mīl.
Uz mani līdzīgu efektu savulaik atstāja J. Sirmbārža vārsmas ar "dzīve mūs visus reiz izkastrēs,/lai kādi mēs ērzeļi būtu" priekšgalā. Biju patīkami saviļņots, šķīru lappusi pēc lappuses uz priekšu un nerimos, vien turpināju jūsmot par dzejnieka skarbumu un netaisnības nīšanu.

Bet tad nāca I. Ziedonis. Protams, ar "Motociklu" un visām tā detaļām... Un atkal tas pats, tikai šoreiz vēl spēcīgāk. Universitātē biju spiests iepazīties ne vien ar Ziedoņa moci, bet arī ar tauriņiem, tēzēm un antitēzēm, ceļa sentimentiem, krustiem, horizontālēm un vertikālēm, līdzsvariem un haosiem, ar dzejnieku pašu. Izrādās viņš savā daiļradē ir izgājis cauri visiem šiem posmiem. "Motocikla" pirmais dzejolis "Vēl nav nekā, tikai rītam ir ceriņu smarža..." Ziedonis pats atklāj savu lielāko trūkumu, kaut arī toreiz pats to neapzinājās: "Un tie, kas zin, kas ir ceļš,/Tie man piedos." Šajās divās rindiņās jaušama Ziedoņa pašpārliecinātība par saviem spēkiem. Tie, kas zin, kā es jūtos, tie mani sapratīs, a par pārējiem man ir pofig. Ja sapratīs - labi, ja nesapratīs - vienalga. Jauniešu ideoloģija.

Un tad laika gaitā Ziedonis kā personība attīstās un nonāk pie secinājuma, ka viņam gluži nav vienalga nesaprotošo cilvēku liktenis, ka viņam tieši šie nabagi rūp visvairāk un ka viņš mīl visus - gan gudrus, gan muļķus, gan bagātus, gan nabagus.

Visumīlētspēja ir tā lieta, kurai Ziedonis gājis cauri vairākus gadus. Šķiet, krājums "Es ieeju sevī" bija galvenais dzinulis viņa paša personības pārvērtībām. Bezgala spītīgs viņš bija - šo īpatnējo mīlestību viņš saprata un atklāja piecus gadus pirms tās oficiālās pieņemšanas.

Veidenbaums jauniešus "paņem" ar savu tiešumu, Sirmbārdis tāpat. Abi dzejnieki ierindojami 3. līmeņa dzejnieku kategorijā, I. Ziedonis gan pie 2., bet daiļrades sākumā arī pie trešās.
Tātad, lai piesaistītu jauniešus lasīt dzeju, ir vēlams un ieteicams dot 3. pakāpes dzejniekus, tad - 2. un tikai tad Raiņus Un Čakus un citus ģēnijus, nevis otrādi.

Vīriešu apspiešanas pirmsākumi

Reiz kādā saulainā pavasara dienā cienījamā profesore Dagmāra Ausekle stāstīja par kādu atgadījumu no pašas pedagoģiskās pieredzes. Viņa lika skolēnam lasīt Bokāčo "Dekamerona" noveles, kurās, ko tur liegties, nereti parādās erotikas iezīmes. Skolēnam, protams, nebija iebildumu pret šādu literatūru un labprāt tādu lasīja, bet iebildumi parādījās viņa vecmātei, kura nekautrējās savu sašutumu telefoniski paust arī profesorei. Dagmārai Auesklei nācās skaidroties ar saniknoto vecmāmiņu un argumentēt, kāpēc Bokāčo "Dekamerons" ir skolēna lasīšanas vērts. Īsti neatceros, vai viņai tas izdevās un, ja jā, tad kā, bet tas arī nav svarīgi. Mani vairāk nomoka kas cits.

Es nevilšus iedomājos, kāda varētu būt sabiedrības reakcija, ja tie uzzinātu, ka es (respektīvi vīrietis) saviem skolēniem (vairāk gan viņus satrauktu skolnieces, nevis skolnieki, protams) lieku lasīt ko tādu. Neesmu drošs, bet šobrīd sliecos domāt, ka mani nosauks par seksuālu manjaku, kas bīstams skolēniem un kas būtu jāizolē no sabiedrības (ja ne gluži tik traki, tad vismaz no bērniem noteikti).
Un kļūst patiesi žēl, ka es, būdams vīriešu dzimuma pārstāvis, esmu ierobežots savā darbībā, pat tad, ja mani nolūki ir tikai tie labākie. Un vēl vairāk žēl ir tā, ka cilvēki mūsdienās vairs neatšķir cēlo, estētisko un skaisto, īsto, patieso, kvēlo, dzīvo, augsto un nesasniedzamo erotiku no vulgārās, miesiskās, seklās, tukšās un vampīriskās, rupjās pornogrāfijas. Jā, ir vēl diezgan daudz cilvēku, kas to atšķir un spēj novērtēt mākslu, bet tādu attiecība ir krietni mazāka par pretējo pusi. Tieši tas ir galvenais apstāklis, kas mani kā pedagogu vīrieti padarītu par seksuālo varmāku, nevis cēlā un skaistā aktualizētāju dzīves kontekstā.
Jā, varbūt nedaudz triviāli, tomēr uzskatu, ka viena no daudzajām literatūras skolotāja funkcijām ir rosināt skolēnus veidot ētisko un estētisko indivīda vērtību piramīdu. Taču, kā jau no iepriekš rakstītā noģidāt, manas pašizpausmes iespējas ierobežo. Nu, labi, štrunts ar to, ka ierobežo, bet svarīgākais ir tas, ka ierobežo nepamatoti.
Piemēram, ja es skolēniem apgalvotu, ka viens no pasaulē skaistākajiem skatiem ir kaila cilvēka miesa, jo neapģērbta tā ir bez maskas, tātad patiesa un īsta (ak, vai, cik ļoti mums trūkst dzīvē Patiesības, Īstenības, Nemākslotības), tad mani pārprastu. Pirmkārt jau skolēni, protams, sevišķi zēni (meitenes arī, taču viņas to neizrādītu, ciestu klusu zem savas maskas). Viņi aizies uz mājām, novilks no globālā tīmekļa pornofilmu un skatīsies to vakariņojot, nekautrējoties no vecākiem. Ja senči ko jautās par tādu bērna bezkaunību, viņš taisnosies - te nekā slikta nav, pajautājiet manam skolotājam, tas ir skaisti. Un tad jau būs pie vienas vietas, vai tiešām tas arī manuprāt ir skaisti. Mani apēdīs kā smalkā restorānā - būšu uz šķīvja, bet katram ēdājam pa 3 dakšiņām dažādos lielumos, diviem nažiem, trijām karotēm un liesākiem gabaliem arī gaļas cirvis.
Žēl, ka nevaru (nedrīkstu) nodot šo smalko dzīves un mīlestības uztveres niansi un ka krietna daļa skolēnu šo redzespunktu tā arī nekad neuzzinās (ja nes es, tad kas? Vecāki?). Bet gribās. Baigi.
Nereti nākas dzirdēt jautājumus, kas ir dzeja. Teorētiski man jāsaka, ka tā ir vārsmota tēlaina valoda noteiktā ritmā. Skaidrojums pats par sevi ir ļoti labs un korekts, bet ko šāds skaidrojums skolēnam dod? To, ka dzeju mēdz dalīt rindiņās? Ļoti plašs skatījums uz dzeju!
Man gribās katru, kas to jautā, aizvest rudenī uz Senleju, parādīt jauniešu pārus - saderīgus, nesaderīgus, briedušus, zaļus, dzerošu, smēķējošus, gudrus un stulbus - un teikt, uz tiem norādīdams: "Lūk, raugi, tā ir dzeja!" Gribās aizvest uz cietumu, iespundēt 24 cilvēku vietīgā kamerā, paturēt tur nedēļu un pateikt: "Lūk, raugi, tā ir dzeja!" Gribās paņemt ābolu, pārgriezt to uz pusēm, pavērst tā, lai sula varētu pilināt grīdu un sacīt: "Lūk, raugi, tā ir dzeja!" Gribās iedurt cilvēkam nazi bālajā miesā, lai asinis līst un teikt: "Lūk, raugi, tā arī ir dzeja!" Tas skolēniem par dzeju un tās funkcijām, manuprāt, dotu vareni labāku iespaidu nekā teorētiķu dzejoļi par to, kas ir dzeja.
Un arī Tu - lūk, raugi, TĀ IR DZEJA.