Ziņas
Reiz kādā saulainā pavasara dienā cienījamā profesore Dagmāra Ausekle stāstīja par kādu atgadījumu no pašas pedagoģiskās pieredzes. Viņa lika skolēnam lasīt Bokāčo "Dekamerona" noveles, kurās, ko tur liegties, nereti parādās erotikas iezīmes. Skolēnam, protams, nebija iebildumu pret šādu literatūru un labprāt tādu lasīja, bet iebildumi parādījās viņa vecmātei, kura nekautrējās savu sašutumu telefoniski paust arī profesorei. Dagmārai Auesklei nācās skaidroties ar saniknoto vecmāmiņu un argumentēt, kāpēc Bokāčo "Dekamerons" ir skolēna lasīšanas vērts. Īsti neatceros, vai viņai tas izdevās un, ja jā, tad kā, bet tas arī nav svarīgi. Mani vairāk nomoka kas cits.Es nevilšus iedomājos, kāda varētu būt sabiedrības reakcija, ja tie uzzinātu, ka es (respektīvi vīrietis) saviem skolēniem (vairāk gan viņus satrauktu skolnieces, nevis skolnieki, protams) lieku lasīt ko tādu. Neesmu drošs, bet šobrīd sliecos domāt, ka mani nosauks par seksuālu manjaku, kas bīstams skolēniem un kas būtu jāizolē no sabiedrības (ja ne gluži tik traki, tad vismaz no bērniem noteikti).
Un kļūst patiesi žēl, ka es, būdams vīriešu dzimuma pārstāvis, esmu ierobežots savā darbībā, pat tad, ja mani nolūki ir tikai tie labākie. Un vēl vairāk žēl ir tā, ka cilvēki mūsdienās vairs neatšķir cēlo, estētisko un skaisto, īsto, patieso, kvēlo, dzīvo, augsto un nesasniedzamo erotiku no vulgārās, miesiskās, seklās, tukšās un vampīriskās, rupjās pornogrāfijas. Jā, ir vēl diezgan daudz cilvēku, kas to atšķir un spēj novērtēt mākslu, bet tādu attiecība ir krietni mazāka par pretējo pusi. Tieši tas ir galvenais apstāklis, kas mani kā pedagogu vīrieti padarītu par seksuālo varmāku, nevis cēlā un skaistā aktualizētāju dzīves kontekstā.
Jā, varbūt nedaudz triviāli, tomēr uzskatu, ka viena no daudzajām literatūras skolotāja funkcijām ir rosināt skolēnus veidot ētisko un estētisko indivīda vērtību piramīdu. Taču, kā jau no iepriekš rakstītā noģidāt, manas pašizpausmes iespējas ierobežo. Nu, labi, štrunts ar to, ka ierobežo, bet svarīgākais ir tas, ka ierobežo nepamatoti.
Piemēram, ja es skolēniem apgalvotu, ka viens no pasaulē skaistākajiem skatiem ir kaila cilvēka miesa, jo neapģērbta tā ir bez maskas, tātad patiesa un īsta (ak, vai, cik ļoti mums trūkst dzīvē Patiesības, Īstenības, Nemākslotības), tad mani pārprastu. Pirmkārt jau skolēni, protams, sevišķi zēni (meitenes arī, taču viņas to neizrādītu, ciestu klusu zem savas maskas). Viņi aizies uz mājām, novilks no globālā tīmekļa pornofilmu un skatīsies to vakariņojot, nekautrējoties no vecākiem. Ja senči ko jautās par tādu bērna bezkaunību, viņš taisnosies - te nekā slikta nav, pajautājiet manam skolotājam, tas ir skaisti. Un tad jau būs pie vienas vietas, vai tiešām tas arī manuprāt ir skaisti. Mani apēdīs kā smalkā restorānā - būšu uz šķīvja, bet katram ēdājam pa 3 dakšiņām dažādos lielumos, diviem nažiem, trijām karotēm un liesākiem gabaliem arī gaļas cirvis.
Žēl, ka nevaru (nedrīkstu) nodot šo smalko dzīves un mīlestības uztveres niansi un ka krietna daļa skolēnu šo redzespunktu tā arī nekad neuzzinās (ja nes es, tad kas? Vecāki?). Bet gribās. Baigi.
Nereti nākas dzirdēt jautājumus, kas ir dzeja. Teorētiski man jāsaka, ka tā ir vārsmota tēlaina valoda noteiktā ritmā. Skaidrojums pats par sevi ir ļoti labs un korekts, bet ko šāds skaidrojums skolēnam dod? To, ka dzeju mēdz dalīt rindiņās? Ļoti plašs skatījums uz dzeju!
Man gribās katru, kas to jautā, aizvest rudenī uz Senleju, parādīt jauniešu pārus - saderīgus, nesaderīgus, briedušus, zaļus, dzerošu, smēķējošus, gudrus un stulbus - un teikt, uz tiem norādīdams: "Lūk, raugi, tā ir dzeja!" Gribās aizvest uz cietumu, iespundēt 24 cilvēku vietīgā kamerā, paturēt tur nedēļu un pateikt: "Lūk, raugi, tā ir dzeja!" Gribās paņemt ābolu, pārgriezt to uz pusēm, pavērst tā, lai sula varētu pilināt grīdu un sacīt: "Lūk, raugi, tā ir dzeja!" Gribās iedurt cilvēkam nazi bālajā miesā, lai asinis līst un teikt: "Lūk, raugi, tā arī ir dzeja!" Tas skolēniem par dzeju un tās funkcijām, manuprāt, dotu vareni labāku iespaidu nekā teorētiķu dzejoļi par to, kas ir dzeja.
Un arī Tu - lūk, raugi, TĀ IR DZEJA.
Un kļūst patiesi žēl, ka es, būdams vīriešu dzimuma pārstāvis, esmu ierobežots savā darbībā, pat tad, ja mani nolūki ir tikai tie labākie. Un vēl vairāk žēl ir tā, ka cilvēki mūsdienās vairs neatšķir cēlo, estētisko un skaisto, īsto, patieso, kvēlo, dzīvo, augsto un nesasniedzamo erotiku no vulgārās, miesiskās, seklās, tukšās un vampīriskās, rupjās pornogrāfijas. Jā, ir vēl diezgan daudz cilvēku, kas to atšķir un spēj novērtēt mākslu, bet tādu attiecība ir krietni mazāka par pretējo pusi. Tieši tas ir galvenais apstāklis, kas mani kā pedagogu vīrieti padarītu par seksuālo varmāku, nevis cēlā un skaistā aktualizētāju dzīves kontekstā.
Jā, varbūt nedaudz triviāli, tomēr uzskatu, ka viena no daudzajām literatūras skolotāja funkcijām ir rosināt skolēnus veidot ētisko un estētisko indivīda vērtību piramīdu. Taču, kā jau no iepriekš rakstītā noģidāt, manas pašizpausmes iespējas ierobežo. Nu, labi, štrunts ar to, ka ierobežo, bet svarīgākais ir tas, ka ierobežo nepamatoti.
Piemēram, ja es skolēniem apgalvotu, ka viens no pasaulē skaistākajiem skatiem ir kaila cilvēka miesa, jo neapģērbta tā ir bez maskas, tātad patiesa un īsta (ak, vai, cik ļoti mums trūkst dzīvē Patiesības, Īstenības, Nemākslotības), tad mani pārprastu. Pirmkārt jau skolēni, protams, sevišķi zēni (meitenes arī, taču viņas to neizrādītu, ciestu klusu zem savas maskas). Viņi aizies uz mājām, novilks no globālā tīmekļa pornofilmu un skatīsies to vakariņojot, nekautrējoties no vecākiem. Ja senči ko jautās par tādu bērna bezkaunību, viņš taisnosies - te nekā slikta nav, pajautājiet manam skolotājam, tas ir skaisti. Un tad jau būs pie vienas vietas, vai tiešām tas arī manuprāt ir skaisti. Mani apēdīs kā smalkā restorānā - būšu uz šķīvja, bet katram ēdājam pa 3 dakšiņām dažādos lielumos, diviem nažiem, trijām karotēm un liesākiem gabaliem arī gaļas cirvis.
Žēl, ka nevaru (nedrīkstu) nodot šo smalko dzīves un mīlestības uztveres niansi un ka krietna daļa skolēnu šo redzespunktu tā arī nekad neuzzinās (ja nes es, tad kas? Vecāki?). Bet gribās. Baigi.
Nereti nākas dzirdēt jautājumus, kas ir dzeja. Teorētiski man jāsaka, ka tā ir vārsmota tēlaina valoda noteiktā ritmā. Skaidrojums pats par sevi ir ļoti labs un korekts, bet ko šāds skaidrojums skolēnam dod? To, ka dzeju mēdz dalīt rindiņās? Ļoti plašs skatījums uz dzeju!
Man gribās katru, kas to jautā, aizvest rudenī uz Senleju, parādīt jauniešu pārus - saderīgus, nesaderīgus, briedušus, zaļus, dzerošu, smēķējošus, gudrus un stulbus - un teikt, uz tiem norādīdams: "Lūk, raugi, tā ir dzeja!" Gribās aizvest uz cietumu, iespundēt 24 cilvēku vietīgā kamerā, paturēt tur nedēļu un pateikt: "Lūk, raugi, tā ir dzeja!" Gribās paņemt ābolu, pārgriezt to uz pusēm, pavērst tā, lai sula varētu pilināt grīdu un sacīt: "Lūk, raugi, tā ir dzeja!" Gribās iedurt cilvēkam nazi bālajā miesā, lai asinis līst un teikt: "Lūk, raugi, tā arī ir dzeja!" Tas skolēniem par dzeju un tās funkcijām, manuprāt, dotu vareni labāku iespaidu nekā teorētiķu dzejoļi par to, kas ir dzeja.
Un arī Tu - lūk, raugi, TĀ IR DZEJA.
