"Vecais, nelej!" /L. Jurģītis, "Veltījums Hašķim"/

Reiz Hašķis ieradās kojās, iesprauda nevainīgi balto "Parliament" cigareti sev zobos kā ordeni pie krūts un lepni teica: "Es runāju ar cilvēkiem!"

"Ej nu ej!?" es kā neticēdama jautāju.

Viņš flirtējoši pavīspnāja, dāvādams visai koju smēķētavai savus spalgos smieklus (nē, nē, tas nebija ne tuvu Ziemassvētku laiks!), un turpināja iepriekš sākto: "Filozofijas fakultātes docētāji saka, ka tur students iemācās domāt daudz labāk. Filozofu bakalauri nereti ir pat spēcīgāki un labāki nekā PPF* maģistri."

"Vecais, nelej!" māksloti piktā tonī izmetu.

"Nē, nopietni, es arī pats par to domāju. Tas, ko pagājušajā gadā te redzēju... nu, tas ir diezgan patālu no domāšanas. Te par domājošām būtnēm var saukt vien dažus..."

"Nerausti lauvu aiz (k)ūsām!" bildu tai pašā tonī, vien šoreiz bez mākslotības. "Tā jau vienumēr ir - lielākā daļa cilvēku ir pārliecināti, ka 90% pasaules iedzīvotāju ir stulbi un nemēsloti dārzeņi, bet zīmīgi ir tas, ka tikai 10% pasaules iemītnieku sevi piedēvē tiem 90% stulbeņu... Tu saproti, par ko es runāju, vai ne?"

"Bet tu taču pati arī tam piekrīti!?" viņš beidzot atrāva savas caur brillēm sašaurinātās acis no manas krūšstarpes un urbās manās aukstajās acīs, kas, baidīdamies un vairīdamies no cigarešu dūmu košanas un graušanas, bija plaši aizcirstas ciet.

"Es atsakos vispārināt! Es esmu aptaustījusi vien ziloņa kāju, turklāt, darīju to aizvērtām acīm... Un tagad tu no manis prasi, lai pastāstu, kāds izskatās viss zilonis?"

"Nevelc lūpas bantītē, kad runājam par nopietniem jautājumem!" viņš pauda savu neapmierinātību un atmetās atpakaļ krēslā. "Filozofija radina cilvēku domāt, turklāt - darīt to patstāvīgi, nevis balstīties uz teorētiķu aksiomām, ko pēc pārdesmit gadiem aizvietos citu teorētiķu citas aksiomas. Principā, pedagoģija un psiholoģija ir demagoģija!" pēdējos vārdu izrunājam, Hašķis jau teju vai kliedza.

Uz to es iespēju vien ķiķināt. Man vienmēr paticis skatīties, kā viņš uzvedas, izvests ārā no patiecības, kas gan kopumā gadījās itin reti. Šķietami mierīgais un nosvērtais rižiks arī niknuma brīžos bija nosvērts, jau nu nē... bet ļoti vēlējās par tādu izlikties (ja vien viņš tai brīdī bija apgērbts, protams). Gluži neapzināti es pārmetu kāju pār otru (o, jā, uz īsu mirkli viņš nesavaldījās un pašķielēja, bet, nokaunējies par savu vājumu manā priekšā, piecēlās no krēsla un sāka klaiņot pa smēķētavas stūriem, tēlojot, ka lasa uzrakstus uz sienas), nervozi noraustīju uzacis un kodolvieglumu un smaidu sejā turpināju viņu pārliecināt par absolutizēšanas absolūto aplamumu (arī absolutizēju).

"Pirmie filozofi, psihologi un pedagogi ir vieni un tie paši cilvēki. Pēc būtības tajā laikā nenošķīra politologus, psihologus, pedagogus, filozofus... Viņiem bija cita funkcija - runāt un domāt par pasauli, cilvēkiem, par visu še pastāvošo un arī par nepastāvošo, un arī par ne še pastāvošo, nepastāvošo. Detaļas vislabāk atklājas caur veselumu. Ko tev izteiks viens dzeltens punkts uz tukša audekla un ko tas pats punkts kā viens no, teiksim, pikseļiem, fotogrāfijā? Ko tev par romānu "Mērnieku laiki" spēs pavēstīt viens vārds sviestmaize un ko var uzzināt par tā nozīmi, izlasot teikumu? Tātad, lai atklātu visuma esmi, ir jāskatās vienlaicīgi uz visiem aspektiem, visām zinātnēm un mākslām, nevis atsevišķi, vai ne?"

"Nu?" viņš smīnēja.

"Psiholoģijai, pedagoģijai, demagoģijai ir tāds pats potenciāls kā filozofijai, jo katra no šīm zinātnēm ir bezgalīga un nekad neizsmeļama tāpat kā kosmoss. Zinātnes mērķis ir atklāt caur detaļām lielo Zinātni, tas ir, visuma būtību. Lai tas izdotos, ir nepieciešamas pilnīgi visas zinātnes. Patiesībā visas zinātnes izpētes materiālsir viens un tas pats, atšķiras vien interesējošā daļa. Tātad jautājumam, kā iemacīt cilvēku domāt, pievēršas jebkura zinātne. Līdz ar to var apgalvot, ka cilvēkiem, kas studē pedagoģiju un/vai psiholoģiju, ir visas iespējas domāt ne mazāk kvalitatīvi un kvantitatīvi kā tas ir, piemēram, un starp citu, stereotipiski, filozofam. Un otrādi. Cita lieta, ka PPF tāda prasība netiek izvirzīta..."

"Tieši tā!" īsti nezinu, vai tās bija acis vai brilles, bet kaut kas viņam iemirdzējās, "tieši par to jau es arī runāju - mums pieprasa domāt, bet šeit pieprasa atcerēties bez kādas jēgas, un..."

"Vai tad nu tā būs..." es nekaunīgiem smiekliem iejaucos viņa sacītajā, par ko viņš izlikās esam sašutis. Otrais sitiens zem jostas vietas un otrais klupiens zem manām platformenēm dažu minūšu laikā. Un man pat šķiet, ka daudzi vīrieTEĻI labprāt nonāk zem kundžu un jaunkundžu tupelēm, ja vien viņām ir svārki, nav celulīta un ja kurpju zoles neaizsedz skatu pavisam. Tiesa šis teļš ir spītīgāks kā cīti un savu vājību nevēlas atzīt. Ak, vai, cik vīriešiem raksturīgi - tēlot brašuļus. "Dažos eksāmenos ir daži jautājumi, kur jāizsaka dažas savas domas..."

"Tā, lai vismaz dažas no tām sakristu ar daža docētāja dažām!" iesaucās Hašķis, norādīdam uz mani ar pirkstu. Pamanījis manu nesapratni, kāpēc šai gadījumā pirksts bija pavērsts pret mani, viņš trešo reiz saraudamies nolaida roku. "Tad saki, lūdzu, kāpēc šeit studē daudz neinteļiģentu cilvēku, bet filozofos tādi iemaldās vien 1. kursā?"

"Es nezinu," noplātīju rokas. Hašķis bija iekšēji iekarsis. Vajadzēja atvēsināt. Nolēmu kājas vairs necilāt, un augumu neliekt uz priekšu, kā to reizumis darīju iepriekš.

"Pie visa ir vainīga tā fakinā pedagoģija, kura cilvēkam dod pārāk daudz vaļas, pārliecinot katru, ka nepareizu atbilžu nemēdz būt. Bet tas tā nav. Patiesībai ir jābūt!"

"Vai Tu mani mīli?" ievaicājos pēc iespējas pēkšņāk, lai viņš nebūtu gatavs atbildēt uz šādu jautājumu. Apmulsis un izbrīnījies viņš manī palūkojās, bet jau nākamajā mirklī atsāka staigāšanu riņķī.

"Pagaidi, ļauj man pabeigt. Ja nav patie..."

"Nu redzi, šāda atbilde man varētu būt arī pareiza, bet tāda pat atbilde savai laulātajai būtu aplama, un tu būtu kļūdījies. Atbilde pati par sevi nav nedz pareiza, nedz nepareiza. Tā var par tādu kļūt vien konrētā situācijā un kontekstā."

"Saki, kas ir patiesība?!"

Un es, atkal noliekdamās uz priekšu, lai viņam būtu iespēja raudzīt manas kuplās krūtis, teicu: "Kas ir patiesība?"

* PPF - abreviatūra, Pedagoģijas un psiholoģijas fakultāte