Skaistums glābs pasauli

Ideja par to, ka skaistums reiz glābs pasauli, pieder romantisma, kurš man un vēl ļoti daudziem parasti saistās ar naiviem onkuļiem, kas atsakās pieņemt dzīves nesimpātisko vaigu, estētikas radītājiem.

Jautājums, cik patiess un reāls ir romantiķu apgalvojums, ka skaistums glābs pasauli, neliek man mieru jau sen. Tas ir, vai tā nav utopija, ka tieši skaistumam jāglābj pasaule? Šis apgalvojums man šķiet tīri piemīlīgs un skaists, taču bija viens bet - vai tā notiek tikai pasakā? Vislielākās šaubas ir tieši par triviālo tēlojumu, ka smiekli var uzvarēt un pieveikt jebkuru pretinieku (piemēram, G. Bereļa "Agnese un Tumsas Valdnieks" vēstī to pašu).

Man ir kāds skolēns, kuru klases biedri dēvē par Ruksi. Sākotnēji tas likās ļauni un aizvainojoši. Ejam tālāk. Ruksis izskatās visnotaļ īpatnēji, nedaudz padrukns (patiesībā taukiem pildītās kājas beržas viena pret otru, kad viņš iet), gaita atgādina gaiļa bravūrīgo stampāšanu, galva kā balodim - te uz priekšu, te atpakaļ. Mati ir ļoti vijīgi, zem pakauša viena matu šķipsna savijas kopā kā cūkas aste. Stundās novēroju, ka viņam ir problēmas ar uzmanības noturēšanu. Mīļākā nodarbe - krāsot ar pildspalvu grāmatu vākus (starp citu, viņam vienīgajam klasē grāmatas un burtnīcas ir apvākotas, šķiet māmiņa saprot, ka dēlam vāki ļoti nepieciešami). Pagājis nedaudz vairāk par mēnesi, visi vāki aizkrāsoti no visām pusēm. Kad jautāju, kāpēc viņš tā dara, atbildē saņemu satrūkušos seju, kurā manāms plats smaids.

Kad klasē kāds no čaļiem izmet kādu joku (jā, tieši tā, meitenes nespēj izspļaut labu joku), visa klase it kā sastingst un apvalda smieklus, lai dzirdētu, kā smejas Ruksis (ak, vai, cik dievišķi viņam tas izdodas). Izdzirdējuši pirmos siltos un maigos ķhī, khā, khā no Rukša mutes, visi skolēni ir gar zemi, smejas, vēderus turēdami, un nav apvaldāmi, jo Rukša smiekli tik tiešām ir ļoti specifiski, lai neteiktu vairāk. Tie izstaro tādu gaismu, tādu prieku, tādu pacilātību, gandarījumu... es varētu turpināt vēl ilgi, un darīt to tikai ar pozitīvām emocijām. Domu gan jau būsit sapratuši tik un tā, vai ne?

Lai arī formāli Ruksis šai klasē ir izstumtais, ko citi apsmej, regulāri ir kādi jociņi par viņa lieko svaru, par to, kā viņš smejas, par seksuālajām interesēm utt, utjp, tomēr reāli nekādas traģēdijas nav. Pats puisis katru izsmieklu savā virzienā uztver ar fantastiskiem smiekliem. Reiz viņš pat savam "pāri darītājam" izteica komplimentu - pēc triju minūšu pavadīšanas smieklos, Ruksis saņēmās, lai pateiktu: "Eu, šitas bija labs prikols!" Un tad atkal nodevās ķiķināšanai.

Vēl viena nianse. Pārbaudes darbs. Niknais un bargais skolotājs paziņo, ka uz rūtiņu lapas nekāda rakstīšana vis nebūšot, ka jāsagādā tikai līniju lapa. Ruksim nav. "Skolotāj!" viņš žēli iesaucas. No pēdējā sola ierunājas klases lielākais kretīns (te nu man jābilst, ka tieši par kretīnu es viņu arī uzskatu, citādāk nevaru nosaukt) un huligāns: "Es tev iedošu, priekš tevis, Ruksi, man nekā nav žēl." Gaidīju, bet to fuckingo ironiju tā arī nesagaidīju. Droši vien tāpēc, ka tādas nebija. Klase uz šo notikumu nereaģēja nekā, viņiem visiem tas likās pašsaprotami. Nebija nedz izbrīna (te atkal jāteic, ka, ja tas ļaunais skolēns kādu stundu iztur bez necenzēta vārda lietošanas, tad tas man ir liels brīnums), nedz šoka, nedz smieklu, nekā.

Un tad es sapratu, ka tā vis gluži nav tikai pasaka vai mīts, bet gan vistīrākā patiesība. Gan smiekli, gan skaistums (abi divi ir cieši saistīti) ne tikai var glābt pasauli, bet tie arī būs pasaules glābēji! Ruksis - pasaules glābējs. Šobrīd gluži neviļus smejos viņa stilā. Un tas ir jauki.