Burtiski aizvakar izlasīju latviešu rakstnieka Jāņa Veseļa 1932. gadā sarakstīto romānu "Dienas krusts". Ietilpa "Zelta Klasikas" kolekcijā. Bet ne par to šoreiz stāsts, kaut gan uzreiz atbildēšu uz jautājumu, vai es to Jums, ak, cienījamais un godātais lasītāj, iesaku. Nē, neisaku vis! Grāmata, manuprāt, ir ļoti laba, bet pasaulē vēl nekad nav bijis, ka visiem vīriešiem patīk viena un tā pati sieviete (tad jau varētu nošauties!), līdzīgi ir arī ar grāmatām - ir tādas grāmatas, kas der visiem (negribās absolutizēt, protams, bet šai gadījumā ar vārdu visiem aicinu saprast 'lielākajai daļai'), un tādas, kas šobrīd konkrētiem cilvēkiem varētu derēt, un šī, manuprāt, pieskaitāma pie 2. varianta.
Grāmata vēstī par latviešu dzīvi galvaspilsētas ielās. Līdzīgi kā Edvarta Virzas "Straumēni" attēlo latviešu zemnieku dzīvi 19. un 20. gs. mijā, tā šai romānā ir iespēja ieskatīties tā laika dienas ritējumā no atsevišķu arodu un sabiedrisko kārtu pārstāvošiem cilvēkiem (literatūras sakarā gan laikam jāteic
tēli, bet es tai visā biju iekšā, ka šķiet viņus pazīstu jau sensenis). Romāns vēstī par dažu cilvēku ikdienas gaitām, un, kā jau var noprast no nosaukuma, romānā attēloti vienas dienas (precīzāk - diennakts) notikumi, kas cilvēku garajiem deguniem vienmēr liek aizraut elpu (kā gan lai palaiž vējā iespēju ielūrēt citu dzīvēs?!), just līdzi galvenajiem varoņiem, ar viņiem kopā smieties un raudāt, bet ne mirt. :) Taču tā vēl būtu tikai pusbēda, jo tas, ka cilvēki nevēlas mirt saviem varoņiem līdzi, ir tikai dabīgi (par gadījumiem, kad pokemonu dēļ bērni uztaisīja pašnāvības, zināmu apsvērumu dēļ šoreiz nerunāsim). Lielākā bēda ir tā, ka viņiem ir nepieciešama varoņu nāve.
Labākie daiļdarbi (pie tiem tomēr esmu spiests pieskaitīt arī scenārijus, kurus mēs gan nekad neredzam tekstā, bet gan vizuālizētus video formātos) ir traģiski. Starp citu, īpatnēji ir tas, ka proza un lirika, man par lielu pārsteigumu, arī ir dramatiska, nevis tikai dramaturģija, kā tās nosaukums liecinātu (nav vērts smieties, es pats lieliski apzinos komiskumu, ka šim ģeniālajam atklājumam man vajadzēja veselus 20 gadus). Mans secinājums - grieķi kārtējo reizi ko salaiduši dēlī. Bet, agriežoties pie traģiskā literārajos darbos... Ja es iedomājos, ka kādu no literāriem darbiem, kas man sirdij tuvs un mīļš, rakstnieks būtu uzrakstījis citādāk, tas ir, ar tā dēvētajām "laimīgām beigām", šis darbs kļūtu vai nu pilnīgi bezvērtīgs, vai vismaz uz pusi mazāk saistošs.
Iedomājoties, ka R. Blaumanis "Nāves ēnā" varoņus būtu visus aizsūtījis mājup, manī rodas pārliecība, ka šī novele tad kļūtu par, maigi izsakoties, banālu. Vai arī, ja Remarks būtu izlēmis izdziedināt liktenīgo sievieti savā romānā "Trīs draugi" (lūdzu piedošanu, bet raksturu vārdus vairs neatminos), tad pēc tā pēdējo lapu izlasīšanas, pārdzīvojums (katarse) nebūtu tik liels.
Protams, te man daži iebildīs, ka ir taču labas grāmatas ar "laimīgām beigām". Jums taisnība, cienītais/-ā. Ir tādas grāmatas! Bet arī tajās varoņi mirst. Dīvaini, bet savā ziņā visi daiļdarbi ir ar "laimīgām beigām". Atšķirība vien tā, kurš ir laimīgs. Ja laimīgi ir, prasti izsakoties, "labie tēli", tad tādus daiļdarbus mēs mēdzam dēvēt par tādiem, kam ir laimīgas beigas. Ja laimīgi ir "sliktie tēli", tad lasītāju uztverē tās ir traģiskas beigas (par spīti tam, ka "sliktie" taču ir laimīgi).
Vēl viena nianse, ko vajadzētu ievērot, manuprāt, ir tā, ka ar vārdu "nāve" šajā kontekstā mums būtu jāsaprot ne vien fizisku cilvēka nāvi, bet arī garīgu, jo lasītājs emocionālās ciešanas un traģiku daiļdarbā uztver ne mazāk līdzjūtīgi kā sirds apstāšanos (ja vien šīs emocionālās ciešanas ir pienācīgi labi tēlotas, protams).
Man prātā nenāk neviens pie augstākās raudzes pieskaitāms daiļdarbs (ne luga, ne proza, ne lirika), kurā nebūtu "nāves" (jā, protams, iespējams tas saistīts ar manu līdz šim salīdzinoši niecīgo lasītāja pieredzi). Ja Jums, ak, lasītāj, tāds ir zināms, tad neesiet jel tik skopi, un paziņojiet to arī man, Jūsu pazemīgajam rakstītājam.
Tātad mums (iespējams jau, ka tikai man) tagad ir zināms viens komponents, kuram obligāti jābūt labā daiļdarbā un kura loma tajā ir vitāla. Un tas jau ir daudz! Kā sacīt jāsaka, santīmu nekrāsi, pie ļimona netiksi. Ļoti ceru, ka drīzumā nonākšu pie vēl šādiem tādiem atklājumiem par to, kam un kā tad īsti būtu jābūt labā daiļdarbā.
Starp mums, meitenēm, runājot, šai sakarā aicinu noskatīties vienu interesantu, bet nedaudz banālu filmu ar nosaukumu "Stanger Than Fiction". Sīkāku informāciju par to varat aplūkot, atverot šo linku:
http://www.imdb.com/title/tt0420223/Šodien viss. Paldies par uzmanību, un tiekamies atkal jau ļoti drīz.
P.S. Nu, kā Jums patīk mana seja? ;)
Ziņas
