Dzejnieku kvalitatīvās pakāpes

Man ir viens draugs. Viņš visus dzejniekus dala līmeņos. "Čaks stāv pāri visam," tā viņs saka, "tad iet 2. līmeņa dzejnieki - Ziedonis, Vācietis, Elsbergs, Čaklais, Melgalvs -, bet pēc tiem seko 3. līmeņa dzejnieki: Veidenbaums, Sirmbārdis utt." Un man tā interesanti kļuva, acis sāka zibsnīt, doma galopā aizskrēja, bija jāiepūš svilpē, lai nāk atpakaļ - nedrīkst vienu pašu laist prom, jo tā var apmaldīties, un mūsdienās jau daudz kas var notikt ar apmaldījušos domu: to var aplaupīt; sabraukt (tagad jau mašīnas jož kā neprātīgas!); aizvest uz mežu un izvarot...

"Klau, bet pēc kādam pazīmēm Tu nosaki, kurai pakāpei kurš dzejnieks piederīgs?" es viņam spēji iejautājos.

"Pirmās pakāpes dzejniekam pilnīgi visi dzejoļi ir ģeniāli, izcili, otrās pakāpes dzejniekiem ir daudz ģeniālu un teicamu dzejoļu, bet tikpat daudz "tikai" labu dzejoļu. Trešās pakāpes dzejniekiem ir daudz labu dzejoļu, bet ir arī viduvēji dzejoļi. Un tā tālāk uz aizvien zemāku pakāpi, ideju tu saprati..."

"Tātad "Biedram Staļinam" ir izcils, teicams, pat ģeniāls dzejolis???" es pārsteigts jautāju.

""Biedram Staļinam" vispār nav dzejolis, Čaks nerakstīja dzeju pēc Latvijas okupācijas," viņš smejoties skaidroja, "viņš bija spiests rakstīt, bet ar varu neko labu jau radīt cilvēks nespēj, jābūt pašiniciatīvai."

Es jau teicu, man šie līmeņi tīri labi iepatikās. Bet nebiju apmierināts ar esošo skaidrojumu. Tāpēc nolēmu mēģināt pazīmes papildināt, jo "teicams", "labs", "viduvējs" ir nevis relatīvs jēdziens, bet dzejas sakarā vispār neko nenozīmējošs apzīmējums.

Pirms sāku uzskaitīt katrai pakāpei raksturīgo, būtu jātiek galā, ko tad vispār dzejā jāvērtē un ko iespējams vērtēt. Piemēram, liriskā "Es" emociju bagātību vai neordinaritāti vērtēt nevajadzētu, bet veidu, kā šīs emocijas tiek atklātas dzejā, to gan. Respektīvi, manuprāt, ir absurdi vērtēt autora izvēlēto tematu kā tādu, piemēram, mīlestību, bet varētu un vajadzētu vērtēt konkrētā temata izklāstu. Vienu un to pašu lietu taču var pateikt un raksturot 1001 veidā, daži no tiem nebūs konkrētam lasītājam saistoši, bet citi - būs.

Dzejā, manuprāt, ir jāvērtē:

• autora neatkarība no izvēlētās formas (formai ir jāpapildina saturu, nevis jātraucē tam);
• autora izmantotie tēlainās izteiksmes līdzekļi (tie nereti ir visietekmīgākie dzejas vērtēšanas kritēriji);
• izteiksmes skaidrība, domas loģiskums (ja dzejolis ir absurds un neloģisks, tad arī tam ir jābūt loģiski izksaidrojamam);
• koncentrētība jeb sava veida lakonisms. Ja reiz dzeja ir cīņa ar valodu un mēģinājums izskaidrot neizskaidrojamo, pateikt neizsakāmo, tad vismaz būtu jāmēģina minimāli īsā teksta fragmentā pateikt pēc iespējas vairāk, taču tas nenozīmē, ka visiem dzejoļiem obligāti jābūt īsiem, viņi var būt arī gari - tādā gadījumā ar tiem tiek pateikts vēl vairāk. Īsāk sakot, dzejolī nedrīkst būt nekā lieka;
• Dzejnieka matu biezums un daudzums. (Šo es paskaidrošu vēlāk...)

Labs mākslinieks ir spējīgs uzzīmēt parastu sejiņu, ko zīmē pat pirmklasnieki, bet meistars spēj uzzimēt arī lielisku cilvēka portretu, nevis tikai tā dēvēto smaidiņu. Arī dzejā - labs dzejnieks spēj uzrakstīt gan kanonu ietvaros (dzejā tas izpaužas pantu un ritmu robežās), gan ārpus kanona. Atsevišķos gadījumos un atsevišķos dzejoļos kā viens, tā otrs paņēmiens var iedarboties veiksmīgi.

Ja reiz minam trešās pakāpes dzejniekus, tad, manuprāt, viņiem raksturīgākā iezīme ir sociālais caurstrāvojums un vispārējs negatīvisms. Viņu dzejoļu panti ritmiski atgādina tautasdziemsas, bet tematiski ir didaktiski, pilni ar ironiju. Principā to visu īpašību kompleksu varētu saukt arī vienā vārdā: hamletisms (tāds, kas raksturīgs Šekspīra Hamletam). Šādos gadījumos dzejnieki ir labi apguvuši dzejas kanonus un ir pielāgujušies rakstīt dzeju atbilstoši kanonu prasībām, bet viņiem nepadodas iziet ārpus kanona. Iemesls? Radošās smadzeņu puslodes kapitulācija analītiskajai smadzeņu daļai. Respektīvi, vidējā līmeņa dzejnieki ir tā sauktie neradošie jeb akreatīvie cilvēki, kuri ar smagu darbu ieguvuši dzejotmāku, bet viņiem pietrūkst jaunu RADOŠU ideju, lai sasniegtu otro dzejnieka pakāpi.

Dzejnieka kvalitātes pakāpi nosaka ne tikai viņa talants, bet arī ieguldītais darbs. Talants bez darba nespēj sniegt maksimālo rezultātu, tāpat kā darbs bez talanta arī ne. Tāpēc, lai noteiktu piederību pie kāda kvalitatīvās dzejnieku grupas, jāizmanto divi jēdzieni: talants un darbs.

Talantu varētu atzīmēt ar ciparu (ar skaitli nē, jo par 10. pakāpes dzejnieku vispār nav vērts runāt), bet darbu ar burtiem alfabētiskā secībā.

Mans vērtējums:

Rainis - 1A

Čaks - 1A

Vācietis - 1C

Ziedonis - 2B

Veidenbaums - 3C

Sirmbārdis - 3C

Protams, ka tas nekādu apvērsumu dzejas kritikā neveic un neveiks, jo pēc būtības tik un tā paliek abstrakts un nestabils dzejotmākas kvalitātes mērīšanas veids, man vienkārši vajadzēja par to pārliecināties - nosēdēt stundām ilgi pie viena raksta, lai saprastu, ka risināmā problēma pēc būtības ir neatrisināma. Vai tāpēc vien, ka šis raksts nedod ne jaunas zināšanas, ne jaunu mīlestību, ne amēbu un pat ne akmeni, tas ir bezvērtīgs? Nebūt ne! Vismaz es noteikti kaut ko esmu guvis, turklāt - ne maz. Kā ir ar jums, es nezinu, un, godīgi sakot, nemaz negribu zināt.

Priecājies! ;)

P.S. Piemirsu paskaidrot par matu biezumu. Tā nu latviešiem ir sanācis, ka pirmās pakāpes dzejniekiem ir viena kopīga iezīme - plikpaurība. Vācietim pietrūka aptuveni 100 Ņūtonu, lai plikpaurība būtu vēl izteiktāka. Lai arī kā man negribētos to atzīt, bet Eipurs (Eduards Aivars) ir plikpauris... Nezinu, vai no darba vai talanta. :(

Pasaules triālisms

Ja pētam vissenākās kultūras, tad tūlīt saprotam, ka pasauli visas šīs tautas redzēja duāli. Viss sakārtots pāros, pretpolos, viss nostādīts savā vietā. Labais un ļaunais, baltais un melnais, skaistais un neglītais, garīgais un miesiskais utt., utjp. Mūsdienās šīm pasauli skaidrojošajam skatījumam ir pat dots viens konkrēts apzīmējums - kosmiskais duālisms, ar vārdu kosmiskais šoreiz saprotot visu, kas atrodas visumā.

Saskaņā ar lielāko daļu iepriekšējās ēras kultūrām un to mitoloģiju, sākumā bija Haoss. Haoss mainīja savu vārdu un vizuālo izskatu, bet būtība palika tā pati - elementu sajaukums un nesakārtotība pa pāriem. Tad kādā jaukā dienā pasaulē viss sakārtojās pa plauktiņiem. Visas tautas to brīdi uztvēra kā pozitīvu notikumu - ja tas nebūtu noticis, cilvēki nemaz nebūtu izveidojušies. Izņemot ebrejus. Viņi šo "lietu sakārtošanu" skatīja skumjām acīm. Iemesls ir pavisam vienkāršs: pasaules dalīšana labajā un ļaunajā ir pirmais grēks, ko cilvēks veicis. Pirms Ievas lēmuma nokosties no Labā un ļaunā koka, cilvēks nešķīra lietas pretpolos. Šis grēks noveda pie cilvēku izdzīšanas no paradīzes.
Mūsdienas zinātniski pieņemts un pierādīts uzskats par to, ka cilvēka smadzenes sastāv no trīs daļām. Pirmcilvēkiem bija tikai viena - visprimitīvākā smadzeņu daļa., ko sauc par smadzeņu pamatni jeb smadzenītēm. Šīs smadzenes atbild par instinktiem: vairošanās, ēšana u.c. Evolūcijas gaitā cilvēka smadzenes attīstījās, un tā parādījās otrai smadzeņu līmenis (man kā cilvēkam, kam patīk datorspēles, gribētos teikt: "Otrā levela smadzenes."), ko veido limbiskā smadzeņu sistēma. Limbiskā sistēma cilvēkam dod iespēju just dažādas emocijas: prieku, sašutumu, greizsirdību utt, utjp. Savukārt homo sapiens smadzenēs ir arī trešais smadzeņu attīstības posms, visadvancētākais: smadzeņu garoza. Tas ir tas, ko mūsdienās varam saprast kā intelektu un iteliģenci, erudīciju un domātspēju. Tieši smadzeņu garoza ir tas, kas dod iespēju apzināties savu esamību, bez tās mēs nemaz nesaprastu, ka esam, ka dzīvojam un varam nomirt.
























Saliekot to visu kopā, lūk, kas sanāk...

• Mūsu emocijas ir fiziskas, nevis garīgas;
• Pasaulē iespējami VISMAZ triju veidu orgasmi: fizioloģiskais orgasms, emocionālais orgasms un intelektuālais orgasms.
• materiālā pasaule ir triāla, nevis duāla (par to, kā no diviem pretpoliem var veidoties trīs puses, nedaudz vēlāk);
• Freida versija par to, kā iedalās psihe, izšķir trīs psihes līmeņus ID (atbilstošs smadzeņu pamatnītei), EGO (atbilstošs limbiskajai sistēmai) un SUPEREGO (atbilstošs smadzeņu garozai). Neesmu tik sīki pētījis, ko saka psiholoģija par to, kas no materiālā viedokļa ir psihe, tāpēc iespējams, ka viņiem tas bija sen zināms, taču man tas ir atklājums - psihe ir smadzenes!
• Sengrieķu dievi ir zīmīgi ar to, ka viņi bija vieni no pirmajiem, kuri nebija absolūti labi vai absolūti slikti, bet gan neitrāli - katrā no viņiem bija kaut kas labs un katrā no viņiem bija kaut kas slitks. Protams, labs un slikts ir ļoti relatīvs jēdziens, bet šoreiz mēs to neņemsim vērā no pieaugušā redzespunkta, skatīsimies bērna acīm. Pirmie, kas ieminējās, bet realizēja tikai daļēji, ja nemaldos, bija senie ķīnieši, kuru "iņ" un "jaņ" nebija absolūti - melnajā pleķī bija balts punkts, baltajā pleķī bija melns punkts, bet antonīmu pāri bija tādu, par kuriem nevarēja pateikt, kurš ir labais un kurš ļaunais - abos bija kas labs, abos bija kas slikts. Līdzīgi kā mūsdienu psiholoģijā ar cilvēku īpašībām - nav labu vai sliktu īpašību, ir tikai dažādas situācijas, kurās viena un tā pati īpašība var būt gan noderīga, gan treucējoša.
• Baušļi arī ir relatīvi. Piemēram, vai nogalināt cilvēku ir labi vai slikti? Viss atkarīgs no situācijas... Iedomājieties, ka strādājat policijā. Kāds psihopāts sagūstījis cilvēku baru un draud tos uzlaist gaisā, ieskaitot sevi. Jūs viņu turat uz grauda, viņam rokā ir pults, bet pirksts jau ir gatavs nospiest pogu. Kā jus rīkosities? Tiesa, šādi pretargumenti ir ne visiem baušļiem...
• Nekad neko nedrīkst absolutizēt (arī šo teikumu ne). Respektīvi, nekad neko nedrīkst noniecināt kā nederīgu un nekad neko nedrīkst pārvērtēt. Mēs nedrīkstam teikt, ka cilvēki, kuriem dominējošais levels ir instinkti, ir sliktāki par cilvēkiem, kuriem dominējošais ir intelektuālais levels. Tas, ka cilvēks galvenokārt rūpējas par instinktu apmierināšanu pats par sevi nav ne labi, ne slikti, tāpat arī cilvēks, kurš uz visam lietām mēģina skatīties caur ētisko un estētisko vērtību prizmu, nerīkojas nedz pareizi, nedz nepareizi, nav nedz nosodāms, nedz arī slavējams. Viss atkarīgs no situācijas, apstākļiem. Vienā gadījumā pareizāk būtu balstīties uz instinktiem, citā - uz ētiskajām un estētiskajām vērtībām, vēl citā - uz emocijām. Jautājums: kā lai zina, kurā brīdī kā pareizāk rīkoties? Atbilde ir ļoti vienkārša un jau gandrīz 2000 gadus veca. Kad Pilāts Jēzum jautāja: "Kas ir patiesība?" Jēzus klusēja. Patiesības noteikšana ir absolutizēšana, bet to nevar noteikt. Vismaz ne ar mums pieejamām trīs dimensijām.
  

Jau krietni agrāk dzirdēju par viedo krievu izstrādātajām teorijām, ka pasaule (ne tikai planēta Zeme, bet pilnīgi viss) ir daudzdimensionāla, tas ir, tā darbojas vairākos levelos. Cilvēki darbojas trijās dimensijās. Jautājums: kas notiek, kad cilvēks piedzimst citā dimensijā? Divi atbilžu varianti:

1. Viņam vairs nav ne vienas dimensijas, un tas ir visaugstākais levels;
2. Viņam ir vairāk kā trīs dimensijas, un tas, iespējams, ir augstākais levels.

To be continued...

P.S. Un nestāstiet man pasakas, ka ar literatūru te maz sakara! Sakars ir. Un - vistiešākais.