Cilvēku klasifikācija

Daudzi šī bloga apmeklētāji droši vien jau būs šo to dzirdējuši par manu cilvēku grupēšanu dārzeņos, augļos, dzīvniekos un kokos. Bet tāpat skaidrs ir arī tas, ka daži tomēr par to nezina neko. Tāpēc īsi mēģināšu izstāstīt būtību.

Pie dārzeņu grupas varam droši piedēvēt tādus cilvēkus, kuri nenosaka savu likteni, bet kurus liktenis, kurš starp citu nereti ir parasts mirstīgais, izrīko un pārveido kā patīk. Viņus var pārstādīt, sabradāt, sakapāt, turēt siltumnīcā vai apēst, viņiem pašiem pār to nav nekādas varas. Augļi pēc būtības tika raksturoti tāpat kā dārzeņi, vienīgā atšķirība bija tāda, ka augļi ir vizuāli simpātiskāki. Šī bija viena no visslidenākajām grupām un ārēji nepamatota. Ir pārmaiņas, bet par tām nedaudz vēlāk. Atliek vēl divas grupas. Dzīvnieki ir cilvēki ar skumjajām acīm, tādi, kas ir spējīgi mīlēt, spējīgi domāt un saprast pasaules iekārtas būtību, bet nespēj saprast pašu galveno - cilvēkam ir jāpriecājas. Tie ir agresijas pārņemti cilvēki. Viņi lieliski saprot, ka nepieciešamas kardinālas izmaiņas, bet visur vaino tikai apkārtējos, neiedomājoties, ka pārmaiņas ir jāsāk ar sevi pašu. Un pēdējie ir koki. Kā jau no sadales noprotams - visattīstītākās personības (jā, tieši personības, nevis cilvēki). Tie ir cilvēki, kuri ir spējīgi pasaulei dot augļus, kuri ir spējīgi pielāgoties ārējiem apstākļiem nezaudējot savu būtību un mērķi.

Reiz, domājot par dārzeņiem un augļiem, konstatētu, ka es pats esmu dārzenis, ja reiz nošķiru dārzeņus no augļiem, tas ir, skaistus cilvēkus no neglītiem, jo no tiesas būtu jābūt tā, ka augsti attīstītas personības tiecas pēc garīgām, nevis materiālām vērtībām.

Pirms dažām dienām noskatījos lielisku franču kinomākslas ražojumu, ko bez vismazākajiem sirdsapziņas pārmetumiem uzdrošinos nosaukt par pasaules mēroga šedevru visas radošās komandas izpildījumā. Le Fabuleux destin d'Amélie Poulain.

Filmā izskanēja viena brīnišķīga frāze: "Jūs jau nu noteikti neesat auglis, jo pat ābolam ir serde!" Kā zibens no skaidrām debesīm pār mani nāca apskaidrība - sirds ir būtiskākā atšķirība starp dārzeni un augli.
Vēl īsti nezinu, kā tas nākas, bet tipiskās blondīnes un visādi emo ir ar sirdi, ar līdzjūtības jeb empātijas spējām. Tas nekas, ka viņu līdzi jušanas izpausme ir banāla, bet fakts paliek fakts.
Daudzi man jautā, kur tad pats dārznieks? Dārznieks ir pats Dievs, visa lēmējs.
Sistēmai šobrīd trūkst sistēmas un kārtības, trūkst pilnības un visu detaļu pārdomāts izklāsts, bet ideja pati par sevi man patīk. Un ne man vienam.

Ar kādu dzeju lai sāk pasaules izzināšanu?

Pirms nepilna gada daiļdarba interpretācijas un analīzes kursa eksāmenā rakstīju, ka "vispirms skolēniem jāliek lasīt vājāku autoru dzeju, tiakai pēc tam var pakāpeniski pāriet arī pie tādiem dižgariem kā Aleksandrs Čaks, Rainis, Ojārs Vācietis, Imants Ziedonis un citi." Profesore Ausekle pēc mana darba izlasīšanas man nievājošu smīnu sejā pārjautāja, vai es tiešām tā uzskatu, uz ko es atbildēju apstiprinoši. Lieki teikt, ka viņas smīns pārvērtās smalkos un siltos smieklos.

Protams, tas mani samulsināja. Ilgi domāju, kas trūkst manā hipotēzē (ne mirkli man neradās šaubas par to, ka tā varētu būt aplama), nu šķiet, ka esmu atradis papildinājumu tai, spēcīgu argumentu un detalizētāku paskaidrojumu.

Nevienam nav noslēpums, ka viens no pirmajiem savādniekiem (dzejniekiem), kas vairāk vai mazāk, bet uzrunā teju vai katru skolēnu ir Eduards Veidenbaums. Uzrunā ar savu tiešumu, agresiju, asumu, nekautrēšanos lietas saukt īstajos vārdos, satīru... Šīs lietas jauniešiem ir aktuālas, viņiem šķiet, ka jūra ir līdz ceļiem. Dzīve par maz vēl situsi, tāpēc nereti ir pašpārliecināti, domādami, ka ir revolucionāri, bet patiesībā revolucionārs būtu tāds pusaudzis, kas visus un visu mīl.
Uz mani līdzīgu efektu savulaik atstāja J. Sirmbārža vārsmas ar "dzīve mūs visus reiz izkastrēs,/lai kādi mēs ērzeļi būtu" priekšgalā. Biju patīkami saviļņots, šķīru lappusi pēc lappuses uz priekšu un nerimos, vien turpināju jūsmot par dzejnieka skarbumu un netaisnības nīšanu.

Bet tad nāca I. Ziedonis. Protams, ar "Motociklu" un visām tā detaļām... Un atkal tas pats, tikai šoreiz vēl spēcīgāk. Universitātē biju spiests iepazīties ne vien ar Ziedoņa moci, bet arī ar tauriņiem, tēzēm un antitēzēm, ceļa sentimentiem, krustiem, horizontālēm un vertikālēm, līdzsvariem un haosiem, ar dzejnieku pašu. Izrādās viņš savā daiļradē ir izgājis cauri visiem šiem posmiem. "Motocikla" pirmais dzejolis "Vēl nav nekā, tikai rītam ir ceriņu smarža..." Ziedonis pats atklāj savu lielāko trūkumu, kaut arī toreiz pats to neapzinājās: "Un tie, kas zin, kas ir ceļš,/Tie man piedos." Šajās divās rindiņās jaušama Ziedoņa pašpārliecinātība par saviem spēkiem. Tie, kas zin, kā es jūtos, tie mani sapratīs, a par pārējiem man ir pofig. Ja sapratīs - labi, ja nesapratīs - vienalga. Jauniešu ideoloģija.

Un tad laika gaitā Ziedonis kā personība attīstās un nonāk pie secinājuma, ka viņam gluži nav vienalga nesaprotošo cilvēku liktenis, ka viņam tieši šie nabagi rūp visvairāk un ka viņš mīl visus - gan gudrus, gan muļķus, gan bagātus, gan nabagus.

Visumīlētspēja ir tā lieta, kurai Ziedonis gājis cauri vairākus gadus. Šķiet, krājums "Es ieeju sevī" bija galvenais dzinulis viņa paša personības pārvērtībām. Bezgala spītīgs viņš bija - šo īpatnējo mīlestību viņš saprata un atklāja piecus gadus pirms tās oficiālās pieņemšanas.

Veidenbaums jauniešus "paņem" ar savu tiešumu, Sirmbārdis tāpat. Abi dzejnieki ierindojami 3. līmeņa dzejnieku kategorijā, I. Ziedonis gan pie 2., bet daiļrades sākumā arī pie trešās.
Tātad, lai piesaistītu jauniešus lasīt dzeju, ir vēlams un ieteicams dot 3. pakāpes dzejniekus, tad - 2. un tikai tad Raiņus Un Čakus un citus ģēnijus, nevis otrādi.