Ar kādu dzeju lai sāk pasaules izzināšanu?

Pirms nepilna gada daiļdarba interpretācijas un analīzes kursa eksāmenā rakstīju, ka "vispirms skolēniem jāliek lasīt vājāku autoru dzeju, tiakai pēc tam var pakāpeniski pāriet arī pie tādiem dižgariem kā Aleksandrs Čaks, Rainis, Ojārs Vācietis, Imants Ziedonis un citi." Profesore Ausekle pēc mana darba izlasīšanas man nievājošu smīnu sejā pārjautāja, vai es tiešām tā uzskatu, uz ko es atbildēju apstiprinoši. Lieki teikt, ka viņas smīns pārvērtās smalkos un siltos smieklos.

Protams, tas mani samulsināja. Ilgi domāju, kas trūkst manā hipotēzē (ne mirkli man neradās šaubas par to, ka tā varētu būt aplama), nu šķiet, ka esmu atradis papildinājumu tai, spēcīgu argumentu un detalizētāku paskaidrojumu.

Nevienam nav noslēpums, ka viens no pirmajiem savādniekiem (dzejniekiem), kas vairāk vai mazāk, bet uzrunā teju vai katru skolēnu ir Eduards Veidenbaums. Uzrunā ar savu tiešumu, agresiju, asumu, nekautrēšanos lietas saukt īstajos vārdos, satīru... Šīs lietas jauniešiem ir aktuālas, viņiem šķiet, ka jūra ir līdz ceļiem. Dzīve par maz vēl situsi, tāpēc nereti ir pašpārliecināti, domādami, ka ir revolucionāri, bet patiesībā revolucionārs būtu tāds pusaudzis, kas visus un visu mīl.
Uz mani līdzīgu efektu savulaik atstāja J. Sirmbārža vārsmas ar "dzīve mūs visus reiz izkastrēs,/lai kādi mēs ērzeļi būtu" priekšgalā. Biju patīkami saviļņots, šķīru lappusi pēc lappuses uz priekšu un nerimos, vien turpināju jūsmot par dzejnieka skarbumu un netaisnības nīšanu.

Bet tad nāca I. Ziedonis. Protams, ar "Motociklu" un visām tā detaļām... Un atkal tas pats, tikai šoreiz vēl spēcīgāk. Universitātē biju spiests iepazīties ne vien ar Ziedoņa moci, bet arī ar tauriņiem, tēzēm un antitēzēm, ceļa sentimentiem, krustiem, horizontālēm un vertikālēm, līdzsvariem un haosiem, ar dzejnieku pašu. Izrādās viņš savā daiļradē ir izgājis cauri visiem šiem posmiem. "Motocikla" pirmais dzejolis "Vēl nav nekā, tikai rītam ir ceriņu smarža..." Ziedonis pats atklāj savu lielāko trūkumu, kaut arī toreiz pats to neapzinājās: "Un tie, kas zin, kas ir ceļš,/Tie man piedos." Šajās divās rindiņās jaušama Ziedoņa pašpārliecinātība par saviem spēkiem. Tie, kas zin, kā es jūtos, tie mani sapratīs, a par pārējiem man ir pofig. Ja sapratīs - labi, ja nesapratīs - vienalga. Jauniešu ideoloģija.

Un tad laika gaitā Ziedonis kā personība attīstās un nonāk pie secinājuma, ka viņam gluži nav vienalga nesaprotošo cilvēku liktenis, ka viņam tieši šie nabagi rūp visvairāk un ka viņš mīl visus - gan gudrus, gan muļķus, gan bagātus, gan nabagus.

Visumīlētspēja ir tā lieta, kurai Ziedonis gājis cauri vairākus gadus. Šķiet, krājums "Es ieeju sevī" bija galvenais dzinulis viņa paša personības pārvērtībām. Bezgala spītīgs viņš bija - šo īpatnējo mīlestību viņš saprata un atklāja piecus gadus pirms tās oficiālās pieņemšanas.

Veidenbaums jauniešus "paņem" ar savu tiešumu, Sirmbārdis tāpat. Abi dzejnieki ierindojami 3. līmeņa dzejnieku kategorijā, I. Ziedonis gan pie 2., bet daiļrades sākumā arī pie trešās.
Tātad, lai piesaistītu jauniešus lasīt dzeju, ir vēlams un ieteicams dot 3. pakāpes dzejniekus, tad - 2. un tikai tad Raiņus Un Čakus un citus ģēnijus, nevis otrādi.