Turpinot iepriekšējā rakstā iesākto, vēl viena interesanta lietiņa. Arī Latvijā sieviešu emancipāciju iesāka siviete-rakstniece. Aspazija. Tiesa, cik man zināms, viņa nesmēķēja. Šis atklājums mani ļoti satrauca un iepriecināja.
Jau ilgāku laiku domāju par to, ka literatūras sakarā reizumis iespējama saruna ar konkrētu dzimumu. Tas ir, ir literāri darbi, par kuriem būtu vērts runāt tikai ar stiprā dzimuma pārstāvjiem, bet meitenes aizsūtīt uz ēdnīcu rīt kotletes un kartupeļus. Analoģiski, ir arī gadījumi, kad saruna būtu jāveic tikai ar jaunkundzēm. Tātad, principā ideja ir līdzīga kā veselības mācības stundas pamatskolā, kad skolotāja lūdz puišus aizvākties, lai jaunajām dāmām pastāstīt par tādu lietu kā mēnešreizes.
Piemēram minēšu Klāva Elsberga dzejoli.

* * *

cik ļoti mēs bijām pieraduši
pie viņas garajām kājām
mēs runājām visu kas ienāca prātā
par viņu mēs nerunājām

līdz pienāca laiki kad iesāka dzist
zvaigznes pie debesu juma
un labākos gabalus izkodusi
aizloba lunkana puma

man liekas mēs meklēsim ilgi
meiču ar garajām kājām
mēs bijām piedzērušies bet kautri
mēs par to nerunājām

man liekas mēs meklēsim velti
cirks jau ir nojaucis telti
nāve jau sūta mums pāri
bezmiega dūcošo spāri

mēs varējām iegūt bērnus
no meičas ar garajām kājām
mēs bijām nīcīgi tārpi
mēs par to nedomājām

Šis dzejolis var veidot interesantas un spēcīgas asociācijas puišiem, bet meičas šis dzejolis nezin vai būs sevišķi aktuāls un nozīmīgs. Meiča ar garajām kājām, ko viņas varētu kādreiz iegūt, jaunkundzēm nenozīmē praktiski neko.
Tātad, kā jau nopratāt, par mana atklājuma Aspazijas sakarā galveno prieku kļuva atradums, ko es varētu pārunāt tikai ar daiļa dzimuma pārstāvēm, jo viņām sieviešu emancipācija varētu nozīmēt tikpat daudz kā melnādainajiem cilvēkiem verdzības atcelšana, savukārt puišiem šis jautājums saprotamu iemeslu dēļ ir neaktuāls.
Tikai viens pamatīgs BET... Ko gan es, vīrietelis būdams, varu runāt ar meitenēm... :)

"Pasaule neies bojā, kamēr kāds gribēs uzpīpēt un rakstīt dzeju" /a. cimdiņa. "dzīve tekstā. raksti par literatūru"/

Kad Jēzus Kristus nāve izraisīja zemes aptumsumu un dabas savādības, vienīgie augi, kas nenovīta, esot bijuši tēja un tabaka.

Tabaka ar varenu sparu kļuva par modes lietu tieši 18. gs., tā dēvētajā Apgaismības laikmetā. Tiesa, pīpēt tabaku sabiedrībā tika atļauts tikai vīriešiem, un cilvēki to uztvēra tikpat mierīgi kā vīriešu izvēli čurāt stāvus. Par to, ka arī sivieši varēt kādureiz pīpāt, neviens pat savos ļaunākajos murgos nesapņoja, līdz 19. un 20. gs. mijā franču rakstniece Žorža Sanda ar cigareti zobos uzsāka sieviešu emancipāciju. Jauki, apsveicu visas sievietes, bet šobrīd mani interesē nevis viņu emancipācija, bet gan tas, ka pirmā to uzdrīkstējās tieši rakstniece. Ej nu sazin, vai tautas to pieņetmu, ja viņa būtu bijusi aristokrāta jaunākā meita, kas skatās teātra izrādes, izklaidē ballēs un flirtējoši smaida katram precētam kungam.

Reiz, skolā esot, mani un dažus draugus pieķēra direktors smēķējam. Teica, lai nākam visi uz viņa kabinetu. Es, protams, gāju līdzi, bet viņš iebilda: "Tu ej uz klasi!" Biju priecīgs. Vēlāk draugi atstāstīja direktora skaidrojumu par manis atbrīvošanu. "Viņš ir rakstnieks, viņš drīkst," teica direktors.

Laika gaitā arvien vairāk nākas dzirdēt par to, cik brīnišķīgas privilēģijas ir rakstniekiem, mūziķiem un māksliniekiem. Viņi var mīlēt simtiem meiču, izrīkot pārējos, pukoties, ja ko nesaņem tā kā pienākas vai ir spiesti gaidīt, un pieprasīt sapratni no tiem, kas gaida uz viņiem. Viņi drīkst dzert, drīkst piesmēķēt dienā pilnu puslitru burku, notriekt visu naudu, kur vien vēlas un vakarā kā algas dienā pavisam droši saņemt no tuvākajiem (sievas, vīra, bērniem) uzslavas un glāstus dūŗu vietā.

"Viņš(/-a) jau ir mākslinieks, viņi jau var to darīt, ja reiz mākslai to vajag, citādi jau tā māksla nebūs laba..." utt, utjp. Blēņas!

Es nesaku arī to, ka rakstniekam obligāti būtu jābūt par paraugu katram lasītājam, arī tas būtu muļķīgi, jo neba nu visi rakstnieki ir didakti, kaut gan argumenti, personiskā attieksme un pārliecinātgriba vienmēr būs kaut vai nelielā mērā didaktiska. Es nevēlos veidot priekšstatus par to, kādam ir jābūt rakstniekam, jo tad rakstnieku vairs nebūtu. Un tieši to - neveidot stereotipus par rakstniekiem - es pieprasu arī no pārējiem cilvēkiem. Nevienam māksliniekam NAV jābūt kretīnam, lai sevi varētu dēvēt par augstvērtīgu mākslinieku. Arī bez šīs īpašības rakstnieks var būt labs.

Netīra krūzīte, tīra (melnraksts)

Šoreiz istabas logs bija aizsvīdis kā vēl nekad. Caur to varēja atpazīt vien
miglainas šūpojošos koku kontūras. Tepat zem palodzes stāvēja vienīgais Kalna-
Kalniņa galds, piekrāmēts līdz un pat pāri malām. Uz tā stāvēja desmitiem
vienreizējās lietošanas glāzīšu zaļā krāsā. Dažas bija apgāzušās sāniski, it kā dusētu
bezspēka miegu. Pudele balzāma un melleņu sula (visticamāk tieši ar to bija aplieta
cigarešu paciņa) kā pieminekļi, kas vēstī par vēsturi, vienalga senu vai ne tik senu,
vareni slējās pār augumā sīkākajām būtnēm pie viņu cietās un stabilās pamatnes. Uz
galda stūra kā virs dziļas aizas karājās noputējusi anekdošu grāmatiņa. Šķiet, tā
grasījās veikt pašnāvību, taču dzīres iepriekšējā vakarā bija darījušas savu un tā
nesasniedza savu mērķi. Lielajā Coca Cola pudelē dīvainā kārtā rēgojās lauku piens.
Vēl mazo un jau krietni ieplaisājušo galdu rotāja pārītis aspirīna tablešu spīdīgā
iepakojumā un divi sudraba gredzeni. Savukārt zem galda nestāvēja nekas – mētājās.

Viens no priekšmetiem, kas tur mētājās bijā kāda meiča vārdā... to Kalns-
Kalniņš neatcerējās. Zināja tikai to, ka jaunkundze naktī bravūrīgi iestreipuļoja istabā
un svinīgi paziņoja: „Es te gulēšu. Iedod man pidžamu!”
Kalns-Kalniņš nule pamodies izberza acis, pameta skatu uz pretējā stūrī
sēdošo istabas biedru, kurš šobrīd balsī lasīja mīlas dzeju, nogaidīja pēdējo vārsmu tai
lappusē un jautāja Stārķim: „Cik pulkstens?”
„Skalbe saka, ka tagad esot pusdesmit,” dumju smīnu sejā izmeta Stārķis.
„Paldies, kretīn, tieši tas man šobrīd bija visvairāk vajadzīgs,” sašutis par sava
drauga neiejūtīgo humoru, vārgā balsī izdvesa Kalniņš. Viņu vakar jau kuro reizi
pameta simpātiska meiča. Un šoreiz šķiet, ka uz visiem laikiem.
„Bet vai tad nav tiesa? Par vēlu atmodies. Vilciens ir aizbraucis, tauriņi pēdējo
valsi nodejojuši, un tauta pēc balles sen jau ir mājās. Tikai Kalns-Kalniņš spītīgi sēž
uz perona un gaida vilcienu... Bet ir taču pusdesmit!” Stārķis zviedza ļauniem
smiekliem. „Un, starp citu, tev taču nemaz nebija biļetes! Kur tad tu grasījies braukt?”
Nelaimīgais sēdēja domīgs savā gultā un pētīja galdu un visu ap to ar saviebtu
ģīmi. Ieraudzījis aspirīnu uz galda, viņš sniegdamies cēlās pēc tā, un baigi apsita
galvu pret otrā stāva gultas metāla konstrukciju. Nedaudz norūcies un saķēris galvu,
Kalns-Kalniņš piecēlās no gultas, piesoļoja pie galda un paņēma kāroto, iemeta rīklē
un uzdzēra pienu.
„Nu kam tad uzreiz tā, Kaln-Kalniņ?” dobjā balsī ierunājās viņa istabas biedrs.
„Nestreb nu karstu. Gan jau būs labi. Tāpēc vien nevajaga ar galvu skriet sienā.
Protams, vecīt, tu esi dirsā, tur nav ko noliegt, Una bija lieliska meiča... līdzīgu viņai
tu vairs nekad neatradīsi, pat ne uz pusi tik labu. Viņa galu galā bija ne vien glīta, bet
arī gudra, bitīt matos. Bet, še, Kaln-Kalniņ, iedzer šņabīti un būs atkal labi!” Stārķis
sniedza kaimiņam pudeli pašbrūvētas ļergas.
„Tu visu nakti lasīji dzeju?” viņš tēloja, ka nemana Stārķa piedāvājumu.
„Citādi tā meiča,” garais un nedaudz lempīgais Stārķis norādīja uz zem galda
dusošo subjektu ar divos pirkstos iespiestu čipsu, „atteicās gulēt. Visu laiku ko
murmināja zem sava snuķa un nelabi raugājās.” Viņš arī nekautrējās attēlot, kā
meitēns esot raugājies. Kalns-Kalniņš vien spēja līdzjūtīgi noskatīties savā drauga
piepampušajā mūlī.
Uz galda esošie sudraba gredzeni piederēja Unai. Kalns-Kalniņš viņai tos
dāvināja. Viens bija paplats ar latvju dievību – Dieva, Māras, Ūsiņa un Laimas –
zīmēm, ko viņš nopirka kādā lauku sētā no kalēja, otrs atgādināja gliemezi, kas
ievilcies savā pajumtē un tikai galva ar divām antenām rēgojās ārā. To Kalns-Kalniņš
viņai uzdāvināja vidusskolas izlaidumā. Satvēris tos saujā, viņam šķita, ka nu šie
gredzeni ir kļuvuši smagāki. Gredzenu risās sakrājās melnumi, kā jau tas notiek ar
katru sudraba gredzenu, bet neba jau tāpēc šie riņķi kļuva tik smagi. Kalns-Kalniņš
Unai dāvināja tikai sudrabu. Ir tādi cilvēki, kurus zelts nedara krāšņākus. Una bija retiskaistu bālu ādu, ne slimīgi, bet veselīgi bālu, bez kā lieka, neizteiksmīgi gaišiem,
viegliem matiem, kas meta brīnišķīgas cirtas, nekad neejot taisnu ceļu, bet izvijoties
deviņos līkumos, sīku deguntiņu un sārtām lūpām. Kalniņam likās, ka viņai der tikai
sudrabs, nekas tāds, kas varētu atvirzīt uzmanību no viņas izteiktajiem vaigu kauliem,
zoda līnijas un dzidrajām acīm.
Logu apakšējā puse nu jau raidīja skaidrākus tēlus, bet pārējā logu daļa
joprojām bija aizsvīdusi. Viņš atvēra sāna logu, lai gaiss istabā sāk savu garo
attīrīšanās ceļu.
„Zini, ko es tev teikšu?” no otra istabas stūra atskanēja bass.
„Vēl nezinu, bet tūlīt laikam nāksies uzzināt, vai ne?” bez kādas sevišķas
intereses otrā runātājā atteica Kalns-Kalniņš.
„Nu, nu... Nesāc tēlot asprāti!” mierīgi, bez kāda apvainojuma balsī teica
Stārķis. „Zini, es šodien jūtos sūdīgi, bet tu izskaties un uzvedies tik jocīgi... Man pat
sāk likties, ka tev būtu vēl draņķīgāk,” ierunājās tenors, jo Stārķis, runājot ar izbrīnu,
balss intonāciju mainīja tik ļoti, ka reizēm pat nevarēja atšķirt, vai runā vīrietelis vai
aizsmakusi kundze.
„Izskatās, ka tu ar katru dienu kļūsti arvien apķērīgāks,” ne mazāk izbrīnīts
izskatījās arī Kalns-Kalniņš. Uz šādu atbildi Stārķis nebija gaidījis. Apjucis un vīlies
viņš nolūrēja uz Kalnu-Kalniņu, paceldams abas uzacis augšup, bet neuzdrošinoties
viņu vēl traucēt.
Kalns-Kalniņš atsēdās savā gultā, uzmanīgi pieliekdams galvu, smagi nopūtās
un satvēra galvu rokās, pirkstu galus slidinādams pa deniņiem. Istaba bija nožēlojama.
Skapis netaisījās ciet, jo bija pārbāzts ar mantām, uz grīdas mētājās tukšas alus
pudeles, netīras zeķes, pistāciju čaulas rotāja grīdu kā pārmērīgi izpušķota
ziemassvētku eglīte, bet istabeles vidū izlieta alus peļķē noslīkusi ar muti šķidrumā
rēgojās grāmatas vāks. Stūrī, kurā sēdēja Stārķis, šķirstot izmērā nelielas grāmatas
lapas, bija ledusskapis, kura augšējais panelis abiem jaunskungiem kalpoja par
virtuves galdu. Ledusskapis bija zems, knapi pāri metram, tāpēc tā neordinārais
izmantojums bija visnotaļ praktisks šaurajā istabelē. Uz ledusskapja stāvēja vēl
neattaisīta alus pudele, sakaltusi maize un divas krūzītes: netīra krūzīte, tīra.
Pirmā no tām bija Kalniņa krūze, kuru viņš mazgāja reizi gadā, citreiz
vienkārši izskaloja. Itin bieži viņš aplēja tēju tajā, bet tad aizmirsa par tās esamību uz
vairākām stundām un atcerējās vien tad, kad tēja jau bija auksta, bet krūzīte –
pieņēmusi tējas krāsu.
Otra bija nesen izmazgāta, vēl neizžuvusi. Krūzes dibenā vēl manīja
skalojamies ūdens pili. Šī mazā dzeltenā krūzīte piederēja Unai, ko viņa izmantoja,
kad ciemojās pie Kalna-Kalniņa un Stārķa.
Pēkšņi Kalnam-Kalniņam žēlums pārgāja lielās dusmās, pat naidam pret sevi,
kas vienmēr ir daudz nepatīkamāk kā tad, ja cits ienīst tevi. Viņš ienīda savu
tuvredzību un to, kā dzīvoja jeb pareizāk būtu – kā nedzīvoja.
Raugoties uz citiem, viņš vienmēr uzstādīja augstus mērķus un atteicās saprast
cilvēku nenopietno attieksmi, neizmantojot visas sev dāvātās iespējas. Sevišķi
nelabvēlīga un neiecietīga Kalniņa attieksme bija pret cilvēkiem, kuri nav noteicēji
pār savu dzīvi, kuri nav spējīgi stāvēt pretī un pakļaujas pat vismazākajai vēja
plūsmai, nesteidzīgākajai straumītei. Viņš smagi nosodīja bezspēcību, bet tagad
atģidās, ka pats ilgu laiku bijis vairāk kā bezspēcīgs, un jo spēcīgi tas izpaudās šajā
brīdī. Una nu bija prom, un varenais Kalns-Kalniņš tur nekā nespēja darīt, pat ne
noskatīties.
Dzīvoja istabelē, kurā nespēja rast sev vietu, samierinājās ar to, kas ir, uzskatot
to par pašsaprotamu un viņam piederošu, pat neiedomājoties, ka tas kādreiz varētu arī
nebūt.Par laimi, attiecībā pret sevi viņš nebija optimists, kas vienmēr atgādina, ka
var būt vēl sliktāk. Ja runa reiz bija par pašu, tad lāgu lāgiem Kalns-Kalniņš steidzās
sakārtot iekārtu, kuru pārstāvēja, un – ar steigu. Tas bija gluži kā ceturtais Ņūtona
likums.
Jau nākamajā mirklī viņš lūkoja ievest kārtību istabā. No allaž vaļējā skapja
pamatplaukta izrāva brangu celofāna maisu, tā radīdams krietnu izbrīnu, pat nelielu
izbīli savā biedrā.
„Kas nu būs?” šokēts par notiekošo ieķērcās Stārķis. „Es neticu savām acīm!”
viņš atklāti ņirgājās no gultas otrā stāva. Brīna rievas uz pieres izlīdzinājās, bet lūpu
kaktiņi nesteidzīgi attālinājās no saviem ierastajiem atrašanās punktiem. Slaikā Stārķa
smaids līdzinājās vienreizējam skatam, ko var vērot pusaudžu meitenes sejā, kad tā
valšķīgi blisnī savas pārmēru notrieptās acis vecākam puisim, kas nupat itin skaidri
izrādīja simpātijas pret gaisīgo meiču, kura šobrīd jutās jau kā varena sieviete, nevis
vēl puszaļš skuķis.
„Nu, vai nav skaisti? Ja godīgi, tad es jau sen to tiku gaidījis. Nupat nesen,
pirms dažām naktīm iedomājos par to, ka sen nekārtoji mēslus. Krūzīti varbūt arī
tīrīsi?” runājot viņš allaž paguva iestarpināt kādu skanīgu atraugu.
„Jā, tīrīšu gan,” Kalns-Kalniņš sarunā nevēlējās iesaistīties, šobrīd daudz
labprātāk viņš gribēja runāt tikai ar sevi un nevienam acīs nerādīties, bet... Viņš labi
zināja, ka Stārķis nekādi nav vainojams pie šķiršanās no Unas un ka šobrīd ir
jāuzmanās, lai savu saviļņojumu neatdotu garmēra draugam.
Kalns-Kalniņš necieta runāt ar citiem par netīkamām jūtām. Sagrautu cilvēku
viņš salīdzināja ar lielu, pretīgu, puņķainu degunu, kurš kāro visus savus nelabumus
izdāļāt pirmajam pie rokas atrodamajam kabatas mutautiņam, bet pats, atbrīvojies no
visa liekā, aiziet svētlaimē tālāko ceļu, kamēr mutslauķis paliek pilns ar draņķiem un
nevar neko iesākt, līdz to kāds nenomazgās. Kalns-Kalniņš noliedza vajadzību
grūtībās izrunāties. Tā vietā jaunais students labprātāk savus akūtos pārdzīvojumus
izklusēja.
„Tev nešķiet, ka izlēmi to darīt nedaudz par vēlu?” redzēdams, ka bez
skubināšanas viņš biklo biedru runājam nesagaidīs, līdzjūtīgi taujāja Stārķis, gluži bez
sirds jau viņš nebija.
„Tu man iesaki visu atstāt, kā ir?”
Stārķis vien iespēja atvīpsnāt.
„Ko lai dara ar meiču?”
„Kas tad tev ar viņu jādara?”
„Pēc visām parašām un kārtībām jau vajadzētu izmest arī viņu, taču to darīt,
kamēr cilvēks guļ, būtu zvērīgi neviesmīlīgi,” prātoja Kalns-Kalniņš.
„Tiesa jau ir. Atstāj, lai izguļas. Kad pamodīsies, pacienāsim ar pienu un laipni
ierādīsim, kur atrodas durvis. Tomēr jāteic, ka man viņa liekas tīri mīlīga,” dīvainu
mirdzumu acīs bilda garais.
„Jauki,” novilka Kalniņš, kā saprazdams Stārķa nodomus. „Varbūt pieņemsi
viņu savās debesīs, lai varu te visu saslaucīt?” beidzot viņa sejā bija tikko samanāms,
tomēr samanāms smaids. Šķita, ka nu Kalns-Kalniņš beidzot sācis domāt vēsu prātu.
„Nesasteidz notikumus! Tā jau nevar – uzreiz. Ir taču zināma kārtība...
visupirms jāiepazīstās, jāpačamdās, jāaiziet uz kādu teāteru, jāpacienā cienīta
jaunkundze ar kolu, kas bez kalorijām, protams. Nu, un tad jau...” atraugas iz viņa
runas zuda kā nekad nebijušas. Pēc garākas pauzes Stārķis turpināja: „Turklāt, tagad
ko tīrīt vēl nebūtu prāta darbs – meitēns nejūtas labi,” viņš delikāti no netīrām runām
izvairījās.„Tiesa jau ir,” nodomāja Kalns-Kalniņš. Nelūgtā viešņa ik pa laikam izdvesa
kādu spēcīgu atraugu, un nevarēja būt drošs, ka viņas organisms gribēs ciesties līdz
ierastajam vielu izvades procesam.
„Bet lūko, ka mani pamodinātu, kad princese celsies,” stingri noteica Stārķis
īsi pēc tā, ka izdzēra pēdējo alus lāsi, saspieda skārdeni un aizmeta to nevērīgi
ledusskapja virzienā. Saņēmis Kalna-Kalniņa apstiprinošu atbildi, viņš prāvu troksni
atgūlās sāniski guļas vietā, iemeta garās kājas iekšpus gultai, smagi nopūtās un pēkšņi
apklusa. Meiča no gultas čīkstēšanas sarāvās, bet, neiedziļinoties notikušajā, veikli
pārmetās uz otriem sāniem un turpināja gulēt.
Kalns-Kalniņš sakrāva kaudzē netīros traukus un devās uz virtuvi. Izlietnē bija
filtram cauri neizgājuši dārzeņi (šķiet, no zupas), taču tas viņu nekādi nepārsteidza.
Parasti (tas parasti tomēr bija neparasti) Kalns-Kalniņš visupirms ķērās klāt
mazākajiem traukiem, tas ir, krūzēm, ēdampiederumiem, šķīvjiem un kā pēdējo tīrīja
pannu un katlu. Šoreiz viņš izlēma rīkoties otrādi. Pa daļai krūzītes netīruma dēļ, pa
daļai vēloties tikt galā ar grūtāko vispirms.
Viņa trauku mazgāšanas iemaņas bija visnotaļ mazattīstītas, tāpēc trauki
šķīstījās lēni, toties – pamatīgi. Kalns-Kalniņš rūpīgi berza taukoto pannu, vairākkārt
to noskalodams tekošā ūdenī. Viņš mazgāja tik ilgi, ka āda pirkstgalos sačerveļojās
tiktāl, ka varētu šķist – viņš nupat bijis mazgājies tvaikojošā vannā, turklāt darījis to
itin ilgi.
Pašam par pārsteigumu uz pēdējo kārtu atliktā netīrā krūzīte izrādījās
visgrūtāk izberžama. Vietām, kas sasniedzamas viegli, kā pirmajām pārvilkās dažas
baltas nelīdzeni ievilktas švīkas, it kā krūzītē būtu zīmēta grafika, iespiesta rūpīgām
un dziļām risām. Arī viņš pats uz mirkli ielūkojās krūzītē iekšā, cerēdams saskatīt
kādu pazīstamu tēlu šai smalkajā zīmējumā, taču redzēja vien haotiski izmētātas
līnijas, kas neparko nevēlējās sakārtoties kādā noteiktā sistēmā. Kā atmodies no sapņa
Kalns-Kalniņš turpināja mazgāt krūzi, līdz tās pamatkrāsa bija tapusi iebalta, tomēr
vietā, kur vertikālā krūzes plakne krustojās ar horizontālo, manīja smalku pamelnu
riņķi. Vairākreiz pūloties izberzt arī to, jaunais students nonāca pie secinājuma, ka
švamme ir par biezu, un, tai lokoties, riņķis paliek neskarts.
Nopūlējies gan ar švammi, gan ar daudz smalkāko karotes otru galu, viņš
nolēma šķirties no krūzes pavisam. Tomēr pirksti bija tik stingri ieķērušies un nelaida
krūzi vaļā. Kalns-Kalniņš mirkli apdomājās un uzlika tīro trauku kaudzei kā kroni
galvā ar cauro galu uz leju. „Tā tumšā dzīvības nepārtrauktā, pa riņķi ejošā līnija
krūzītes dibenā nekritīs acīs,” nosprieda jaunais students.
Prātā pazibēja tāla rudens diena, kad Una viņam šo krūzi atnesa uz kojām,
notiesājot veco netīro krūzi uz nāvi. Apbrīnojami, cik ļoti cilvēki mēdz pieķerties
lietām, pat šķietami mazvērtīgām, tām piedēvējot dvēselisku vērtību. It kā tās būtu
dzīvas radības.
Istabā sala. Logs bija vaļā jau labu laiku, un dzestrais februāra gaiss līdz ar
svaigumu ienesa arī vēsumu, kliedējot pirmīt esošo tveici. Redzot, kā meiča uz grīdas
aukstumā sarāvās, Kalns-Kalniņš par viņu apžēlojās, un, nolicis trauku grēdu uz
ledusskapja, aiztaisīja logu.
Viņš vēlreiz paņēma rokās Unas mazgāto krūzīti, ielūkojās, vai tajā nav kāda
riņķa. Dibenā skalojās ūdens pile.
Lūk, šī ir tā pēdējā lāse, kas no Unas palika pāri. Pēdējais piliens. Ne no tā
veldzēties var, ne raudāt, ne piemiņai atstāt. Tas izžūs un arīdzan nebūs.
Pieliecis krūzi un to pavērsis pret gaismu, Kalns-Kalniņš tajā vēl uz niecīgu
sprīdi paguva saskatīt savu vaigu kroplīgā veidolā. Jau nākamajā momentā lāse
steidzīgi izrāvās no krūzes un šķietami tālu dunošu skaņu dažus soļus no viņa kājām
saplīsa vairākās sīkās daļiņās.Kalns-Kalniņš, sakārtojis traukus virs ledusskapja esošajā viendurvju plauktā,
ķērās kārtot galdu, uz tā esošos priekšmetus novietojot nule atrastās piemērotās vietās.
Galds bija pamatīgi jāberž, lai cik necik atbrīvotos no lipīgajiem sulas un balzāma
traipiem uz tā.
Istaba satumsa. Gada garākā nakts aulēkšiem nāca arvien tuvāk, bet tā tomēr
bija vēl tikai priekšā.
Kalns-Kalniņš ieslēdza gaismu. No gultas uzrosījās Stārķis. Pārgrieztu viepli
viņš lādējās melniem: „Kā nav kauna – neļaut cilvēkam gulēt?” Noraudzījies uz
Kalna-Kalniņa aicinājumu lasīt starp pirkstu rindām, Stārķis nomierinājās un noteica
vārgā balsī kā uz miršanu sataisījies: „Ūdeni!”
Savu artavu ūdens viņš skopi lieliem malkiem ielēja kuņģī kā benzīnu mašīnā
līdz ūdens sāka smelties pāri visām robežām un nerobežām.
No Stārķa saceltā trokšņa augšāmcēlās arī gulošā (un labi smirdošā) princese.
Piere sarāvās dziļās risās, kas izskatījās kā mototrasē iebrauktas pamatīgas sliedes.
Izskatījās, ka viņa vēl arvien nav atžirgusi no vakardienas izpriecām. Visu, ko viņa
domāja, viņa arī laida pār lūpām.
„Kur es esmu?” viņa, izbrīnīti pētot istabu, jautāja jaunajiem cilvēkiem.
„Tu esi ellē,” atbildēja Stārķis, kuram vēl arvien prāts nesās uz jokiem.
„Tātad viņš vēl nav atžirdzis,” konstatēja Kalns-Kalniņš. „Skaidrā esot, viņš
nerunā tikpat kā nemaz.”
„Redz, meitēn, kam viegla dzīve pasaulē, tam sūri klājas aizpasaulē,” turpināja
garkaklis. „Es lieliski saprotu, kā tu šobrīd jūties. Es arī jūtos tikpat slikti kopš tā
brīža, kad nokļuvu še,” te nu viņš nemeloja, visus šos mēnešus, ko pavadīja kopā ar
Kalnu-Kalniņu, tika neprātīgi dzerts. „Paskat uz šo puisi,” viņš norādīja uz savu
godīgo vīru kārtā nesen iestājušos istabas biedru, „viņš arī nelaimīgs. Piedod, meitēn,
tu esi tīri jauka, bet nevaru tevi iepriecināt – tā tu tagad jutīsies visu...” Stārķis aprāva
savu sakāmo un skaņi iesmējās, „ne jau mūžu, nē, tavs mūžs ir galā... Tā tu tagad
jutīsies visu laiku, nepārtraukti,” šos vārdus izsakot, viņa acis bolījās tik lielas... Šķita,
ka ap acīm esošie plaksti ir krietni pavilkti katrs uz savu pusi.
Kalns-Kalniņš iežēlojās par gluži vai sašauto jaunkundzi, bargu aci palūkojās
uz Stārķi, tad atkal pievērsās princesei un paskaidroja: „Kojās, jaunkundz, jūs esat
kojās. 307. istabā. Agri no rīta Jūs izvēlējāties šo vietu par savu guļasvietu.”
Princese atviegloti nopūtās, taču jau nākamajā acumirklī meitenes seja atkal
savilkās neskaitāmās grumbās. Acīm redzami bija tas, ka viņai bija kauns par šā brīža
stāvokli. Domas neraisījās viegli, šķita – tās arīdzan nesaprot, kur atrodas un ko še
dara. Viņa aši ievilka elpu, kā ko atcerēdamies, strauji pagrieza galvu pret sāniski
esošo Kalnu-Kalniņu un vareni ieplestām acīm raudzījās viņā.
„Nē, jaunkundz,” viņš, kā nolasīdams meičas domas, kliedēja visus
jautājumus.
Tā strauji piecēlās un sagrīļojās.
„Ziepes ir virs ledusskapja, tualete nākamās durvis pa kreisi,” paskaidroja
Kalns-Kalniņš kā ikdienišķi. Viņai patika puiša saprotošais tonis, nemēģinot viņai
likties vēl nepatīkamāk, tāpēc Kalns-Kalniņš saņēma platu smaidu, kas diez ko īsts
viņas šābrīža stāvoklī nevarēja izskatīties. Peizāža, ko varēja lūkot, nebija no
patīkamākajām, princeses priekšējos zobus šķīra kārtīgas kartupeļu vagas lieluma
atstarpe. Cenšoties neizrādīt savu sašutumu par redzēto, Kalns-Kalniņš nosmīnēja un
aizgrieza seju prom no nelūgtās vieses.
Meitene bija tumšiem, pašos galos vijīgiem matiem, slaidu un izteiksmīgu
augumu, no pirmā acu uzmetiena nesimpātisku vaigu, tomēr kaut kas īpašs viņas
neizteiksmīgajā sejā tomēr bija.„Kādreiz jau katram ir pirmā reize,” meitenei atstājot istabu, savu vērtējumu
vārdiski izteica Stārķis.
Pie durvīm kāds klauvēja. Abi jaunieši sasmaidījās. „Nāc vien droši iekšā,”
gribēdams izpirkt savu vainu meitenes izjokošanā teica Stārķis.
Durvis nedroši atvērās, un tajās parādījās Unas stāvs. Viņa pašūpoja galvu par
sasveicināšanos, nedaudz paplezdama lūpu kaktus, bet neko ticams viņai tas smaids
neizdevās.
Stārķis, kas visu šo laiku līku muguru sēdēja gultas otrajā stāvā, savas garās
kājas laizdams pāri bortam, sasita kopā plaukstas ar lielu blīkšķi, pagrāba jau atvērto
čipsu paku un iesaucās: „Nu tik ies vaļā!”
Kalns-Kalniņš pameta acis uz savu biedru. Dzelzs sejā Stārķis pamanīja, ka ir
lieks.
„Iešu uzsmēķēt,” aši mainot sejas izteiksmi uz nopietnu, kas viņam neko
daudz nepiestāvēja, teica garkaklis, veikli nolēca no gultas augšējā stāva un jau
nākamajā acumirklī bija otrpus durvīm. Stārķis bija nesmēķētājs.
Kalns-Kalniņš paspēra soli pretī Unai, stiepjot roku tai pretī, tad pēkšņi
atkāpās, atceroties, ka nu viņš viņai vairs nav nekas. Abi jutās neveikli. Viņi pazina
viens otru jau no bērnu dārza, bet tagad nezināja, ko otram lai saka.
„Paklau...”
„Nē, nevajag,” Kalnu-Kalniņu pusvārdā pārtrauca Una. „Par to nav vērts
runāt. Viss jau sen bija izrunāts,” viņa centās savaldīt balsi, bet tā nepielūdzami
trīcēja. Pēc garākas pauzes, nodūrusi galvu, izvairoties no acu kontakta, viņa
turpināja: „Nenācu runāt... Es vakar te aizmirsu bibliotēkas grāmatu, un... man tā
šodien jānodod. Vai neesi redzējis?”
Kalns-Kalniņš lūkoja norīt siekalas, bet kāds dīvains kamols kaklā šķita
aizsprostojis ceļu. Mēģināja to darīt atkārtoti. Nekā. Pēc vairākkārtējām pūlēm
problēma tika atrisināta. Viņš, neatlaidis acis no Unas, pašūpoja galvu par
apstiprinājumu tam, ka viņam ir šī grāmata, izvilka to no plaukta, un pastiepa pretī,
taču atrāva to atpakaļ pirms grāmata nokļuva Unas rokā, un steidzīgi sāka runāt uz
viņu: „Paklau, es tomēr vēlētos tev lūgt vēl vienu iespēju.”
Una nopūtās un nodūra galvu. Kā gan viņa pa šiem gadiem Kalnu-Kalniņu
tika izlutinājusi. Viss. Šoreiz tik tiešām. Viņš nav labojams, tas ir, ilgstoši nē.
„Jā, es zinu, ka man nav tiesību to darīt, bet es citādi nevaru. Es lūdzu, dod
man tikai vienu iespēju, es gribu mainīties, es gribu to sevis dēļ, es vairs nedzīvošu tā,
lūdzu, tici man... Ko lai es daru? Saki, kas man jādara, un es ne mirkli nevilcinoties to
izdarīšu... Saki! Una, saki, ko tu vēlies lai daru!” viņa balss ar katru nākamo vārdu
kļuva arvien vārgāka un klusāka, līdz runa pārvērtās čukstos. Viņš nometās pie Unas
kājām, taču viņa, pat neuzlūkojot Kalna-Kalniņa seju, aizgāja pie loga, salikusi rokas
krustā un mēmi klusēja.
Viņa dzirdēja puisi šņaukādamies. „Pēdējais, ko tev lūdzu, ir ļaut man aiziet
un nemeklēt vairs.”
Izdzirdējusi sev aiz muguras sažņaugtu stenu, viņa apsviedās apkārt, pārbrauca
saviem garajiem un kalsnajiem pirkstiem pār acīm, uzrausa kantainās taisnstūra brilles
melnajos ietvaros augstāk, sameta rokas atkal krustā un pusčukstus ierunājās: „Man
prieks, ka esi nolēmis mainīties,” viņai nevilšus izspruka īsi un sarauti smiekli. Tūlīt
pēc tiem savākusies, Una turpināja: „Redzu, ka esi nedaudz piekopis istabu... tas taču
biji tu, vai ne? Esi pat izmazgājis krūzīti... istabai cits skats... sen jau bija laiks...” viņa
vairījās jaunieša acu.
Platu un sirsnīgu smaidu sejā Una piebilda: „Es lepojos ar tevi, brašuli. Netīra
krūzīte tīra.” Viņa žigliem soļiem pienāca klātu vēl arvien uz ceļiem tupošajam
Kalnam-Kalniņam, notupās blakus, lēni izņēma grāmatu viņam no rokām, mirkli vēlnopētīja viņu, tad ātri uzspieda savas sausās un sakostās lūpas uz viņa vaiga, vienā
rāvienā uzlēca augšā un izskrēja ārā no istabas. Koridorā vēl atbalsojās Unas soļi, kas
pakāpeniski noslāpa.
Kalns-Kalniņš piecēlās kājās, pienāca pie loga, paverot aizkarus nedaudz vaļā.
Ārā pamatīgi sniga. Lielām un tūļīgām pārslām. Pa logu skaidri varēja manīt aizejam
sakampušo Unas stāvu, bet pēdas aizsniga ciet pat īsti neparādot savu vaigu.

Dažas idejas literāra darba jaunradīšanas procesam

Guntis Berelis vairākkārt jaunajiem rakstniekiem ir uzsvēris, ka literāram darbam jātop līdzīgi kā skulptūrai - no kopējās masas jāskalda viss liekais, līdz beidzot sanāk kaut kas vērtīgs. Patiesībā, viņš katram rakstniekam vispirms jautā, cik reizes konkrētais apspriežamais teksts ir pārlasīts un labots, un tikai tad pievēršas recenzijai. Kas būtiski, nav svarīgi, kādu ciparu rakstnieks viņam nosauc, tāpat atbilde būs, ka ar to neesot pietiekami. Taču tas vēl nav smieklīgākais. Vēl uzjautrinošāks ir tas, ka viņam ir taisnība - ideāla darba, tas ir tāda, kurā vairs nebūtu iespējams ko labot un pārveidot, nav.

Nereti nācies dzirdēt dažus jokainus stāstus par to, ka vēl stundu pirms gleznu izstādes atklāšanas mākslinieks danco ap savām gleznām un labo tās. Reizumis sanāk izlabot, reizumis sabojāt, bet labošanas process tāpec jau netiek pārtraukts.
Taču G. Bereļa skaistajai idejai par rakstnieku kā tēlnieku ir viens ļoti būtisks mīnuss. Atšķirībā no tēlnieka, rakstniekam netiek priekšā nolikta gatava teksta masa, kurā atliek vien atdalīt lieko. Vispirms viņam pašam šo masu ir jārada. Tāpēc es labprāt izvēlos salīdzinājumu ar zīmējumu.
Kā tad rodas zīmējums? "Jebkurš sevi cienošs mākslinieks apstiprinās, ka darbošanās ar detaļām ir diletantam raksturīga darbība, bet patiesi lieli mākslinieki vienmēr pievērsīsies darba kopveselumam, nevis atsevišķām detaļām". /A. de Sent-Ekziperī, "Mazais princis"/ Tas nozīmē, ka mākslinieks nesāks zīmēt cilvēka portretu no acs vai mutes, bet gan no veseluma. Tas nozīmē arī to, ka labs mākslinieks nekad nezīmēs kādu konkrētu detaļu, teiksim degunu, bet vienmēr strādās ar veseluma veidošanu, neatraujoties no kopveseluma. Nevajadzētu būt tā, ka deguns ir jau gatavs, bet lūpas pat neiesāktas.
Pirmajā video redzams pareizais ceļš portreta radīšanā (tiesa, tas gan nenozīmē, ka pats darbs ir veiksmīgs, tādu internetā vēl neesmu atradis, bet pati zīmēšanas pakāpju ideja ir ļoti tuva ideālai). Vispirms tiek ieskicēts galvas laukums. Tas tiek darīts ar relatīvām līnijām, tādām, kas vēl nav 100 procentīgi pareizas, bet gan tikai aptuvenas. Tad tiek ieskicētas arī pārējo sejas detaļu aptuvenās atrašanās vietas, kas pakāpeniski tiek precizētas (un neba nu pa vienai, bet visas kopā!). Pēdējais solis ir lieko līniju, kas darba pirmajā stadijā bija nepieciešamas (sejas pagrieziena līnija un acu augstuma līnija), dzēšana (liekā atskaldīšana). Uzreiz gan jāteic, ka bez šīm līnijām darba sākuma stadijā būtu krietni vien grūtāk nonākt pie labvēlīga rezultāta.

Daudzi domā, ka literārs darbs jāsāk rakstīt no paša sākuma un tālāk - hronoloģiski, bet, manuprāt, šāda pieeja ir fragmentāra. Tā vairāk līdzinās strādāšanai pie detaļām, nevis pie kopveseluma. Ja reiz runājm par zīmējumu, tad 2. video iespējams aplūkot, kā šāda pieeja varētu izskatīties, un uzreiz apsvērt, vai tā maz reāli ir iespējams zīmēt (līdz ar to arī - rakstīt).

Jā, šķiet, tā strādāt pie mākslas darba ir iespējams, taču es ļoti šaubos, ka rezultāts šādā veidā varētu būt kaut vai uz pusi tik vieksmīgs, kā tad, ja mēs visu darām pareizā secībā. Uzskatu, ka ideālais variants, rakstot literāru darbu, ir attēlots 1. video. Vispirms ir jābūt aplēsei, aptuvenai idejai, ap ko tik veidot viss pārējais mākslas darbs. Tālākā darbība ir detaļu skicēšana un to pakāpeniska uzlabošana. Tas ir, būtiski strādāt pie visām mākslas darba daļām uzreiz, pie visām nodaļām daiļdarbā (nevis tikai pie vienas no tām) vienlaicīgi.
Te gan, protams, būtu jānošķir lirika no epikas un dramaturģijas, jo katrai no tām ir sava specifika, un dzejoli, iespējams, varētu arī uzrakstīt vienā laidā no sākuma līdz beigām, turklāt izdarīt to itin veiksmīgi, jo dzejolim kā nevienam citam daiļdarbam ir svarīga pirmreizība, nesamākslotība, dabiskums un konkrētais variants. Jāpatur prātā tas, ka veicot kaut vai minimālas izmaiņas kādā detaļā, itin krasi var mainīties daiļdarba kopveselums, tēma utt, utjp. Bet arī dzejā, manuprāt, svarīgas ir pirmas līnijas, kāda izcila frāze, kas var iekļauties tikai vienā vai dažās vārsmās, bet kura nebūs pilnīga bez papildinājumiem. Tātad, arī še mēs varam runāt par pamatlīnijām.
Kas attiecas uz tām līnijām, kas daiļdarba beigās būtu jāizdzēš... Tur ir daudz dažādu nianšu, no kurām rakstniekam būtu jāizvairās darba veselumā, bet kuras nepieciešamas sākotnējā daiļdarba daļā. Viena no tām ir jau agrāk aprakstītā izvairīšanās no banalitātes.
Daudzi droši vien gribēs iebilst, ka tomēr ir iespējams daiļdarbu veidot no paša sākuma un veidot to hronoloģiski. Viens no tādiem piemēriem ir mūsu pašu mīlētais Anšlavs Eglītis, kurš savus romānus "Līgavu mednieki" un "Homo Novus" rakstījis pa vienai nodaļai katru nedēļu, ko publicēja žurnālā. Un jāteic, ka kopiespaids nav slikts. "Līgavu mednieki" gan, manuprāt, ir ne visai izdevies darbs no kompozīcijas veseluma viedokļa, bet "Homo Novus" jau ir veiksmīgi darināts. Taču katram, kas man centīsies apgalvot, ka Anšlavam Eglītim pirms "Homo Novus" rakstīšanas nebija vēl pamatlīniju, es rādīšu grozošos rādītājpirkstu pie deniņiem un teikšu: "Ну вы и дебил!"
Lai veidotu zīmējumu uzreiz, bez pamatlīnijām, māksliniekam ir jābūt jau ļoti labi trenētai acij, bet rakstniekam - meistarībai. Bet arī tad nav iespējams mākslas darbu izveidot tieši tādu, kāda ir sākotnējā iecere un mērķis, bet tikai tuvināties tam. Paskatieties, lūdzu, 3. video, kurā kāds ASV mākslinieks ar desmitiem gadu ilgu pieredzi zīmē meitenes portretu seši minūšu laikā. Pirmais iespaids ir ļoti patīkams un apbrīnu izraisošs (jo sevišķi tiem, kas nemāk zīmēt, tātad arī man), bet, ja rūpīgi pavēro iznākumu, tad jāteic, ka meitenes seja zīmējumā ir viņai tikpat līdzīga kā manai sejai. Jā, poza, mati, apģērbs, matu saspraude rada līdzības sajūtu, bet acis, vaigi utt. zīmējumā izskatās pavisam citādi kā dzīvē. Pavērojiet, lūdzu, uzmanīgi tieši seju un salīdziniet mākslinieka paveikto ar meiteni pašu.

Paredzu, ka te man tūlīt sāks stāstīt par to, ka dzīves īstenība no mākslas īstenības krasi atšķiras. Protams, atšķiras gan, bet ne jau nu šādā veidā tā atšķirība izpaužas, bet gan kur citur. Tāpēc šādas runas uzskatīšu par vienkārši nepamatotu atrunu meklēšanu.
Ceru, ka esmu devis pietiekami labu vielu pārdomām par to, kas ir mākslas darbs un tā radīšana. Mans mērķis nebija visu konkrēti salikt pa plauktiņiem kā tas mēdz būt matemātikā, es negribu tagad sīki un detalizēti rakstīt, kas tad rakstītā mākslas darbā ir galvas aptuvenās līnijas, kas ir acs, kas ir mati utt, utjp. Mans mērķis bija dot stimulu, pārējais ir jūsu pašu rokās.

P.S. Aicinu man argumentēti iebilst še komentāros. :)

Vizuāli uzskates materiāli par manis iepriekš aprakstīto klusēšanas nozīmīgumu

Pavisam nesen rakstīju, ka literatūrā būtu jāaizliedz runāt tiešā veidā par to, kas ir saprotams no konteksta, tēlotās vides, laika, telpas, tēliem utt, utjp. Še jums piedāvāju noskatīties vizuālu pierādījumu (ok, varbūt ne gluži pierādījumu, bet vismaz argumentu).

Abi piedāvātie video ir fragmenti no nule redzētās filmas "Das Leben der Anderen". Ja vēlaties šo filmu tuvākajā laikā noskatīties (o, jā, tas ir to vērts!), tad aicinu jūs tā arī darīt pirms skatāt šo video fragmentu vai lasat situācijas aprakstu. Savukārt, ja esat pārliecināts, ka šo filmu nekad dzīvē negribēsit skatīties vai ka esat to jau redzējis, tad aicinu jūs turpināt lasīt šo rakstu.

1. video situācijas apraksts:
Filmā tēlotais laiks: Vācija sadalīta Austrumvācijā un Rietumvācijā. Notikumi risinās Austrumvācijas pusē, kurā cilvēku personīgos uzskatus un idejiskās pārliecības stingri kontrolē un izseko Valsts Drošības dienests (ak, vai, cik pazīstami, vai ne?). Kāds rakstnieks no Austrumvācijas ir nosūtījis rakstu publicēšanai Rietumvācijā (ne jau par ziemassvētku svinēšanu, protams). Drošības dienests ir pacelts kājām gaisā, tieši tāpat kā uzraudzībā esošā rakstnieka Dreimana dzīvoklis pēc pērnajā naktī notikušās izmeklēšanas, kurā tika meklēta vismazākā iespējamā drukājamā mašīna, turklāt - ar sarkanu tinti. Taču - bez rezultātiem. Drošības dienests arestēja Dreimana sievu par it kā narkotiku lietošanu. Izmantojot, dažādas pratināšanas metodes, no sievas tika iegūta atbilde, kur dzīvoklī atrodas konkrētā rakstāmmašīna. Sieva ir palaista brīvībā, bet Dreimanu dzīvokli pārmeklē vēlreiz. Tālākie notikumi ir skatāmi augšējā video. Mutisks dialogs starp Dreimanu un viņa sievu nenotiek, bet saruna - gan, tikai skatītājam nedzirdama.

2. video situācija apraksts:
Berlīnes mūris ir kritis. Dreimans tagad var baudīt ilgi kāroto ideju brīvību, bet bez sievas. Viņš nepārstāj domāt par to, kurš viņu izglāba, tas ir, kurš savāca rakstāmmašīnu. No bijušās Austrumvācijas Mākslas ministra Dreimans uzzin par to, ka viņa dzīvoklis tika noklausīts. Intereses dzīts, viņš dodas uz Nacionālo bibliotēku, kur lasītavā iepazīst Drošības dienesta arhīvā esošos dokumentus, kas saistīti ar viņa paša dzīvi. Tos pētot, viņš atklāj, ka rakstnieku glābis Drošības dienesta darbinieks, viņa personīgais noklausītājs. Cilvēks ar segvārdu HGW XX/7. Viņš grib pateikties par dzīvības glābšanu, izrunāties. Viņš tā arī dara, tiesa - jau atkal ne gluži ierastajā formā. Skatieties!

P.S. Otrajā video uzskatāmi redzama vēl viena manis iepriekš skartā problēma - māklas patiesības un dzīves īstenības diference. Ja cilvēks paņem baltu lapu, uz kuras ir daži melni burti un divas reizes par tiem lielāks sarkanas tintes traips, tad viņš vispirms pamanīs tinti, protams, bet filmā, dzīves īstenību pakārtojot mākslas interesēm, ir otrādi.

"Izteikt neizsakāmo" UN "noklusēt pašsaprotamo"

Literatūrzinātnes un citu mākslu zinātņu pētnieki uzsver, ka māksla kā radošās enerģijas reproducēšana materiālā (tekstā, gleznā, mūzikā utt., utjp.) ir mēģinājums (es esmu pārliecināts, ka ne vien mēģinājums, bet kas vairāk) izteikt neizsakāmo. Ja literatūrā runātu par lietām, kas vienkārši izsakāmas, tad tās nozīme krietni mazinātos vai pat varētu tikt pielīdzināma nullei.

Taču man šķiet, ka ne mazāk svarīgi literatūrā, ir nerunāt par no konteksta noģiedamo. Tādā gadījumā ir iespēja izvairīties no idejas, tēmas, problēmas, domas vulgarizācijas no rakstnieka puses (nevis no lasītāja, kā tas visbiežāk notiek).

Piemēram, nesen biju spiests noskatīties kārtējo pastulbu amerikāņu filmu "What a girl wants".
Filmas sižetu nestāstīšu, nav to vērts. Filmā viens no galvenajiem varoņiem bija lords Dešvuds, Anglijas karalistes 32. kandidāts uz kroni. Viņa pasaules ētiski estētiskais uzskats balstīts uz ģimenes tradīcijām un aristokrātisko dzīves veidu. Pilī, kurā dzīvo Dešvudu dzimta, ir atsevišķa istaba ar iepriekšējo Dešvudu dinastijas pārstāvju portretiem, kuri uzskatāmi norāda uz viņu drošsirdību. Viens no viņiem zaudēja roku, aizstāvot savas valsts intereses, cits kāju, cits pirkstu, kāds vēl mēli utt. Galvenā risinātā problēma filmā ir izvēles izdarīšana starp materiālo labumu un cilvēkiem tik ļoti svarīgo mīlestību. Kādā no epizodēm lorda Dešvuda māte atgādina par viņa priekšgājēju zaudējumiem. "Tu jau nojaut, kas būs jāzaudē tev?" šķietami retorisku jautājumu viņa uzdod savam dēlam. Nodomāju, šī norāde ir pārāk uzbāzīga, tieša, taču uzreiz pieļāvu šādas norādes esamību filmā, jo cilvēkiem ar vēl mazāku lasītāja pieredzi nekā man ideja varētu paslīdēt garām, ja nebūtu šādas norādes. Nākamie zibenīgā ātrumā slīdošie kadri lika iesmieties. "Savu sirdi," paskaidroja māte. Pateicoties šiem nieka diviem vārdiem, viņa itin brangi piesātināja šo mākslas darbu ar jau tā pietiekamā mērā esošo banalitāti.
Robeža starp to, ko teikt un ko neteikt, ir ļoti neelastīga un smalka, bet jāteic gan - no lasītāja līdzšinējās pieredzes atkarīga. Protams, uzrakstīt daiļdarbu tā, lai tā idejiskais saturs būtu pienācīgi atklāts ikvienam lasītājam, nav reāli. Iespējams tieši tāpēc mēs par grāmatām nedrīkstam teikt: "Man šī grāmata nepatīk, tā vispār ir pēdējais mēsls." Tā vietā ir silti ieteicams atzīt: "Šī grāmata šobrīd nav man."

Tiksimies visai drīz! ;) Nākamreiz ceru atklāt savas idejas par to, KĀ būtu jāraksta literārs darbs. Pirms tā vēl gribētos iepazīties ar literatūrzinātnieku idejām un uzskatiem.