Ziņas
Pavisam nesen rakstīju, ka literatūrā būtu jāaizliedz runāt tiešā veidā par to, kas ir saprotams no konteksta, tēlotās vides, laika, telpas, tēliem utt, utjp. Še jums piedāvāju noskatīties vizuālu pierādījumu (ok, varbūt ne gluži pierādījumu, bet vismaz argumentu).
Abi piedāvātie video ir fragmenti no nule redzētās filmas "Das Leben der Anderen". Ja vēlaties šo filmu tuvākajā laikā noskatīties (o, jā, tas ir to vērts!), tad aicinu jūs tā arī darīt pirms skatāt šo video fragmentu vai lasat situācijas aprakstu. Savukārt, ja esat pārliecināts, ka šo filmu nekad dzīvē negribēsit skatīties vai ka esat to jau redzējis, tad aicinu jūs turpināt lasīt šo rakstu.
1. video situācijas apraksts:
Filmā tēlotais laiks: Vācija sadalīta Austrumvācijā un Rietumvācijā. Notikumi risinās Austrumvācijas pusē, kurā cilvēku personīgos uzskatus un idejiskās pārliecības stingri kontrolē un izseko Valsts Drošības dienests (ak, vai, cik pazīstami, vai ne?). Kāds rakstnieks no Austrumvācijas ir nosūtījis rakstu publicēšanai Rietumvācijā (ne jau par ziemassvētku svinēšanu, protams). Drošības dienests ir pacelts kājām gaisā, tieši tāpat kā uzraudzībā esošā rakstnieka Dreimana dzīvoklis pēc pērnajā naktī notikušās izmeklēšanas, kurā tika meklēta vismazākā iespējamā drukājamā mašīna, turklāt - ar sarkanu tinti. Taču - bez rezultātiem. Drošības dienests arestēja Dreimana sievu par it kā narkotiku lietošanu. Izmantojot, dažādas pratināšanas metodes, no sievas tika iegūta atbilde, kur dzīvoklī atrodas konkrētā rakstāmmašīna. Sieva ir palaista brīvībā, bet Dreimanu dzīvokli pārmeklē vēlreiz. Tālākie notikumi ir skatāmi augšējā video. Mutisks dialogs starp Dreimanu un viņa sievu nenotiek, bet saruna - gan, tikai skatītājam nedzirdama.
Abi piedāvātie video ir fragmenti no nule redzētās filmas "Das Leben der Anderen". Ja vēlaties šo filmu tuvākajā laikā noskatīties (o, jā, tas ir to vērts!), tad aicinu jūs tā arī darīt pirms skatāt šo video fragmentu vai lasat situācijas aprakstu. Savukārt, ja esat pārliecināts, ka šo filmu nekad dzīvē negribēsit skatīties vai ka esat to jau redzējis, tad aicinu jūs turpināt lasīt šo rakstu.
1. video situācijas apraksts:
Filmā tēlotais laiks: Vācija sadalīta Austrumvācijā un Rietumvācijā. Notikumi risinās Austrumvācijas pusē, kurā cilvēku personīgos uzskatus un idejiskās pārliecības stingri kontrolē un izseko Valsts Drošības dienests (ak, vai, cik pazīstami, vai ne?). Kāds rakstnieks no Austrumvācijas ir nosūtījis rakstu publicēšanai Rietumvācijā (ne jau par ziemassvētku svinēšanu, protams). Drošības dienests ir pacelts kājām gaisā, tieši tāpat kā uzraudzībā esošā rakstnieka Dreimana dzīvoklis pēc pērnajā naktī notikušās izmeklēšanas, kurā tika meklēta vismazākā iespējamā drukājamā mašīna, turklāt - ar sarkanu tinti. Taču - bez rezultātiem. Drošības dienests arestēja Dreimana sievu par it kā narkotiku lietošanu. Izmantojot, dažādas pratināšanas metodes, no sievas tika iegūta atbilde, kur dzīvoklī atrodas konkrētā rakstāmmašīna. Sieva ir palaista brīvībā, bet Dreimanu dzīvokli pārmeklē vēlreiz. Tālākie notikumi ir skatāmi augšējā video. Mutisks dialogs starp Dreimanu un viņa sievu nenotiek, bet saruna - gan, tikai skatītājam nedzirdama.
2. video situācija apraksts:
Berlīnes mūris ir kritis. Dreimans tagad var baudīt ilgi kāroto ideju brīvību, bet bez sievas. Viņš nepārstāj domāt par to, kurš viņu izglāba, tas ir, kurš savāca rakstāmmašīnu. No bijušās Austrumvācijas Mākslas ministra Dreimans uzzin par to, ka viņa dzīvoklis tika noklausīts. Intereses dzīts, viņš dodas uz Nacionālo bibliotēku, kur lasītavā iepazīst Drošības dienesta arhīvā esošos dokumentus, kas saistīti ar viņa paša dzīvi. Tos pētot, viņš atklāj, ka rakstnieku glābis Drošības dienesta darbinieks, viņa personīgais noklausītājs. Cilvēks ar segvārdu HGW XX/7. Viņš grib pateikties par dzīvības glābšanu, izrunāties. Viņš tā arī dara, tiesa - jau atkal ne gluži ierastajā formā. Skatieties!
P.S. Otrajā video uzskatāmi redzama vēl viena manis iepriekš skartā problēma - māklas patiesības un dzīves īstenības diference. Ja cilvēks paņem baltu lapu, uz kuras ir daži melni burti un divas reizes par tiem lielāks sarkanas tintes traips, tad viņš vispirms pamanīs tinti, protams, bet filmā, dzīves īstenību pakārtojot mākslas interesēm, ir otrādi.
Berlīnes mūris ir kritis. Dreimans tagad var baudīt ilgi kāroto ideju brīvību, bet bez sievas. Viņš nepārstāj domāt par to, kurš viņu izglāba, tas ir, kurš savāca rakstāmmašīnu. No bijušās Austrumvācijas Mākslas ministra Dreimans uzzin par to, ka viņa dzīvoklis tika noklausīts. Intereses dzīts, viņš dodas uz Nacionālo bibliotēku, kur lasītavā iepazīst Drošības dienesta arhīvā esošos dokumentus, kas saistīti ar viņa paša dzīvi. Tos pētot, viņš atklāj, ka rakstnieku glābis Drošības dienesta darbinieks, viņa personīgais noklausītājs. Cilvēks ar segvārdu HGW XX/7. Viņš grib pateikties par dzīvības glābšanu, izrunāties. Viņš tā arī dara, tiesa - jau atkal ne gluži ierastajā formā. Skatieties!
P.S. Otrajā video uzskatāmi redzama vēl viena manis iepriekš skartā problēma - māklas patiesības un dzīves īstenības diference. Ja cilvēks paņem baltu lapu, uz kuras ir daži melni burti un divas reizes par tiem lielāks sarkanas tintes traips, tad viņš vispirms pamanīs tinti, protams, bet filmā, dzīves īstenību pakārtojot mākslas interesēm, ir otrādi.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru