Turpinot iepriekšējā rakstā iesākto, vēl viena interesanta lietiņa. Arī Latvijā sieviešu emancipāciju iesāka siviete-rakstniece. Aspazija. Tiesa, cik man zināms, viņa nesmēķēja. Šis atklājums mani ļoti satrauca un iepriecināja.
Jau ilgāku laiku domāju par to, ka literatūras sakarā reizumis iespējama saruna ar konkrētu dzimumu. Tas ir, ir literāri darbi, par kuriem būtu vērts runāt tikai ar stiprā dzimuma pārstāvjiem, bet meitenes aizsūtīt uz ēdnīcu rīt kotletes un kartupeļus. Analoģiski, ir arī gadījumi, kad saruna būtu jāveic tikai ar jaunkundzēm. Tātad, principā ideja ir līdzīga kā veselības mācības stundas pamatskolā, kad skolotāja lūdz puišus aizvākties, lai jaunajām dāmām pastāstīt par tādu lietu kā mēnešreizes.
Piemēram minēšu Klāva Elsberga dzejoli.

* * *

cik ļoti mēs bijām pieraduši
pie viņas garajām kājām
mēs runājām visu kas ienāca prātā
par viņu mēs nerunājām

līdz pienāca laiki kad iesāka dzist
zvaigznes pie debesu juma
un labākos gabalus izkodusi
aizloba lunkana puma

man liekas mēs meklēsim ilgi
meiču ar garajām kājām
mēs bijām piedzērušies bet kautri
mēs par to nerunājām

man liekas mēs meklēsim velti
cirks jau ir nojaucis telti
nāve jau sūta mums pāri
bezmiega dūcošo spāri

mēs varējām iegūt bērnus
no meičas ar garajām kājām
mēs bijām nīcīgi tārpi
mēs par to nedomājām

Šis dzejolis var veidot interesantas un spēcīgas asociācijas puišiem, bet meičas šis dzejolis nezin vai būs sevišķi aktuāls un nozīmīgs. Meiča ar garajām kājām, ko viņas varētu kādreiz iegūt, jaunkundzēm nenozīmē praktiski neko.
Tātad, kā jau nopratāt, par mana atklājuma Aspazijas sakarā galveno prieku kļuva atradums, ko es varētu pārunāt tikai ar daiļa dzimuma pārstāvēm, jo viņām sieviešu emancipācija varētu nozīmēt tikpat daudz kā melnādainajiem cilvēkiem verdzības atcelšana, savukārt puišiem šis jautājums saprotamu iemeslu dēļ ir neaktuāls.
Tikai viens pamatīgs BET... Ko gan es, vīrietelis būdams, varu runāt ar meitenēm... :)