"Pasaule neies bojā, kamēr kāds gribēs uzpīpēt un rakstīt dzeju" /a. cimdiņa. "dzīve tekstā. raksti par literatūru"/

Kad Jēzus Kristus nāve izraisīja zemes aptumsumu un dabas savādības, vienīgie augi, kas nenovīta, esot bijuši tēja un tabaka.

Tabaka ar varenu sparu kļuva par modes lietu tieši 18. gs., tā dēvētajā Apgaismības laikmetā. Tiesa, pīpēt tabaku sabiedrībā tika atļauts tikai vīriešiem, un cilvēki to uztvēra tikpat mierīgi kā vīriešu izvēli čurāt stāvus. Par to, ka arī sivieši varēt kādureiz pīpāt, neviens pat savos ļaunākajos murgos nesapņoja, līdz 19. un 20. gs. mijā franču rakstniece Žorža Sanda ar cigareti zobos uzsāka sieviešu emancipāciju. Jauki, apsveicu visas sievietes, bet šobrīd mani interesē nevis viņu emancipācija, bet gan tas, ka pirmā to uzdrīkstējās tieši rakstniece. Ej nu sazin, vai tautas to pieņetmu, ja viņa būtu bijusi aristokrāta jaunākā meita, kas skatās teātra izrādes, izklaidē ballēs un flirtējoši smaida katram precētam kungam.

Reiz, skolā esot, mani un dažus draugus pieķēra direktors smēķējam. Teica, lai nākam visi uz viņa kabinetu. Es, protams, gāju līdzi, bet viņš iebilda: "Tu ej uz klasi!" Biju priecīgs. Vēlāk draugi atstāstīja direktora skaidrojumu par manis atbrīvošanu. "Viņš ir rakstnieks, viņš drīkst," teica direktors.

Laika gaitā arvien vairāk nākas dzirdēt par to, cik brīnišķīgas privilēģijas ir rakstniekiem, mūziķiem un māksliniekiem. Viņi var mīlēt simtiem meiču, izrīkot pārējos, pukoties, ja ko nesaņem tā kā pienākas vai ir spiesti gaidīt, un pieprasīt sapratni no tiem, kas gaida uz viņiem. Viņi drīkst dzert, drīkst piesmēķēt dienā pilnu puslitru burku, notriekt visu naudu, kur vien vēlas un vakarā kā algas dienā pavisam droši saņemt no tuvākajiem (sievas, vīra, bērniem) uzslavas un glāstus dūŗu vietā.

"Viņš(/-a) jau ir mākslinieks, viņi jau var to darīt, ja reiz mākslai to vajag, citādi jau tā māksla nebūs laba..." utt, utjp. Blēņas!

Es nesaku arī to, ka rakstniekam obligāti būtu jābūt par paraugu katram lasītājam, arī tas būtu muļķīgi, jo neba nu visi rakstnieki ir didakti, kaut gan argumenti, personiskā attieksme un pārliecinātgriba vienmēr būs kaut vai nelielā mērā didaktiska. Es nevēlos veidot priekšstatus par to, kādam ir jābūt rakstniekam, jo tad rakstnieku vairs nebūtu. Un tieši to - neveidot stereotipus par rakstniekiem - es pieprasu arī no pārējiem cilvēkiem. Nevienam māksliniekam NAV jābūt kretīnam, lai sevi varētu dēvēt par augstvērtīgu mākslinieku. Arī bez šīs īpašības rakstnieks var būt labs.