"Izteikt neizsakāmo" UN "noklusēt pašsaprotamo"

Literatūrzinātnes un citu mākslu zinātņu pētnieki uzsver, ka māksla kā radošās enerģijas reproducēšana materiālā (tekstā, gleznā, mūzikā utt., utjp.) ir mēģinājums (es esmu pārliecināts, ka ne vien mēģinājums, bet kas vairāk) izteikt neizsakāmo. Ja literatūrā runātu par lietām, kas vienkārši izsakāmas, tad tās nozīme krietni mazinātos vai pat varētu tikt pielīdzināma nullei.

Taču man šķiet, ka ne mazāk svarīgi literatūrā, ir nerunāt par no konteksta noģiedamo. Tādā gadījumā ir iespēja izvairīties no idejas, tēmas, problēmas, domas vulgarizācijas no rakstnieka puses (nevis no lasītāja, kā tas visbiežāk notiek).

Piemēram, nesen biju spiests noskatīties kārtējo pastulbu amerikāņu filmu "What a girl wants".
Filmas sižetu nestāstīšu, nav to vērts. Filmā viens no galvenajiem varoņiem bija lords Dešvuds, Anglijas karalistes 32. kandidāts uz kroni. Viņa pasaules ētiski estētiskais uzskats balstīts uz ģimenes tradīcijām un aristokrātisko dzīves veidu. Pilī, kurā dzīvo Dešvudu dzimta, ir atsevišķa istaba ar iepriekšējo Dešvudu dinastijas pārstāvju portretiem, kuri uzskatāmi norāda uz viņu drošsirdību. Viens no viņiem zaudēja roku, aizstāvot savas valsts intereses, cits kāju, cits pirkstu, kāds vēl mēli utt. Galvenā risinātā problēma filmā ir izvēles izdarīšana starp materiālo labumu un cilvēkiem tik ļoti svarīgo mīlestību. Kādā no epizodēm lorda Dešvuda māte atgādina par viņa priekšgājēju zaudējumiem. "Tu jau nojaut, kas būs jāzaudē tev?" šķietami retorisku jautājumu viņa uzdod savam dēlam. Nodomāju, šī norāde ir pārāk uzbāzīga, tieša, taču uzreiz pieļāvu šādas norādes esamību filmā, jo cilvēkiem ar vēl mazāku lasītāja pieredzi nekā man ideja varētu paslīdēt garām, ja nebūtu šādas norādes. Nākamie zibenīgā ātrumā slīdošie kadri lika iesmieties. "Savu sirdi," paskaidroja māte. Pateicoties šiem nieka diviem vārdiem, viņa itin brangi piesātināja šo mākslas darbu ar jau tā pietiekamā mērā esošo banalitāti.
Robeža starp to, ko teikt un ko neteikt, ir ļoti neelastīga un smalka, bet jāteic gan - no lasītāja līdzšinējās pieredzes atkarīga. Protams, uzrakstīt daiļdarbu tā, lai tā idejiskais saturs būtu pienācīgi atklāts ikvienam lasītājam, nav reāli. Iespējams tieši tāpēc mēs par grāmatām nedrīkstam teikt: "Man šī grāmata nepatīk, tā vispār ir pēdējais mēsls." Tā vietā ir silti ieteicams atzīt: "Šī grāmata šobrīd nav man."

Tiksimies visai drīz! ;) Nākamreiz ceru atklāt savas idejas par to, KĀ būtu jāraksta literārs darbs. Pirms tā vēl gribētos iepazīties ar literatūrzinātnieku idejām un uzskatiem.