Dažas idejas literāra darba jaunradīšanas procesam

Guntis Berelis vairākkārt jaunajiem rakstniekiem ir uzsvēris, ka literāram darbam jātop līdzīgi kā skulptūrai - no kopējās masas jāskalda viss liekais, līdz beidzot sanāk kaut kas vērtīgs. Patiesībā, viņš katram rakstniekam vispirms jautā, cik reizes konkrētais apspriežamais teksts ir pārlasīts un labots, un tikai tad pievēršas recenzijai. Kas būtiski, nav svarīgi, kādu ciparu rakstnieks viņam nosauc, tāpat atbilde būs, ka ar to neesot pietiekami. Taču tas vēl nav smieklīgākais. Vēl uzjautrinošāks ir tas, ka viņam ir taisnība - ideāla darba, tas ir tāda, kurā vairs nebūtu iespējams ko labot un pārveidot, nav.

Nereti nācies dzirdēt dažus jokainus stāstus par to, ka vēl stundu pirms gleznu izstādes atklāšanas mākslinieks danco ap savām gleznām un labo tās. Reizumis sanāk izlabot, reizumis sabojāt, bet labošanas process tāpec jau netiek pārtraukts.
Taču G. Bereļa skaistajai idejai par rakstnieku kā tēlnieku ir viens ļoti būtisks mīnuss. Atšķirībā no tēlnieka, rakstniekam netiek priekšā nolikta gatava teksta masa, kurā atliek vien atdalīt lieko. Vispirms viņam pašam šo masu ir jārada. Tāpēc es labprāt izvēlos salīdzinājumu ar zīmējumu.
Kā tad rodas zīmējums? "Jebkurš sevi cienošs mākslinieks apstiprinās, ka darbošanās ar detaļām ir diletantam raksturīga darbība, bet patiesi lieli mākslinieki vienmēr pievērsīsies darba kopveselumam, nevis atsevišķām detaļām". /A. de Sent-Ekziperī, "Mazais princis"/ Tas nozīmē, ka mākslinieks nesāks zīmēt cilvēka portretu no acs vai mutes, bet gan no veseluma. Tas nozīmē arī to, ka labs mākslinieks nekad nezīmēs kādu konkrētu detaļu, teiksim degunu, bet vienmēr strādās ar veseluma veidošanu, neatraujoties no kopveseluma. Nevajadzētu būt tā, ka deguns ir jau gatavs, bet lūpas pat neiesāktas.
Pirmajā video redzams pareizais ceļš portreta radīšanā (tiesa, tas gan nenozīmē, ka pats darbs ir veiksmīgs, tādu internetā vēl neesmu atradis, bet pati zīmēšanas pakāpju ideja ir ļoti tuva ideālai). Vispirms tiek ieskicēts galvas laukums. Tas tiek darīts ar relatīvām līnijām, tādām, kas vēl nav 100 procentīgi pareizas, bet gan tikai aptuvenas. Tad tiek ieskicētas arī pārējo sejas detaļu aptuvenās atrašanās vietas, kas pakāpeniski tiek precizētas (un neba nu pa vienai, bet visas kopā!). Pēdējais solis ir lieko līniju, kas darba pirmajā stadijā bija nepieciešamas (sejas pagrieziena līnija un acu augstuma līnija), dzēšana (liekā atskaldīšana). Uzreiz gan jāteic, ka bez šīm līnijām darba sākuma stadijā būtu krietni vien grūtāk nonākt pie labvēlīga rezultāta.

Daudzi domā, ka literārs darbs jāsāk rakstīt no paša sākuma un tālāk - hronoloģiski, bet, manuprāt, šāda pieeja ir fragmentāra. Tā vairāk līdzinās strādāšanai pie detaļām, nevis pie kopveseluma. Ja reiz runājm par zīmējumu, tad 2. video iespējams aplūkot, kā šāda pieeja varētu izskatīties, un uzreiz apsvērt, vai tā maz reāli ir iespējams zīmēt (līdz ar to arī - rakstīt).

Jā, šķiet, tā strādāt pie mākslas darba ir iespējams, taču es ļoti šaubos, ka rezultāts šādā veidā varētu būt kaut vai uz pusi tik vieksmīgs, kā tad, ja mēs visu darām pareizā secībā. Uzskatu, ka ideālais variants, rakstot literāru darbu, ir attēlots 1. video. Vispirms ir jābūt aplēsei, aptuvenai idejai, ap ko tik veidot viss pārējais mākslas darbs. Tālākā darbība ir detaļu skicēšana un to pakāpeniska uzlabošana. Tas ir, būtiski strādāt pie visām mākslas darba daļām uzreiz, pie visām nodaļām daiļdarbā (nevis tikai pie vienas no tām) vienlaicīgi.
Te gan, protams, būtu jānošķir lirika no epikas un dramaturģijas, jo katrai no tām ir sava specifika, un dzejoli, iespējams, varētu arī uzrakstīt vienā laidā no sākuma līdz beigām, turklāt izdarīt to itin veiksmīgi, jo dzejolim kā nevienam citam daiļdarbam ir svarīga pirmreizība, nesamākslotība, dabiskums un konkrētais variants. Jāpatur prātā tas, ka veicot kaut vai minimālas izmaiņas kādā detaļā, itin krasi var mainīties daiļdarba kopveselums, tēma utt, utjp. Bet arī dzejā, manuprāt, svarīgas ir pirmas līnijas, kāda izcila frāze, kas var iekļauties tikai vienā vai dažās vārsmās, bet kura nebūs pilnīga bez papildinājumiem. Tātad, arī še mēs varam runāt par pamatlīnijām.
Kas attiecas uz tām līnijām, kas daiļdarba beigās būtu jāizdzēš... Tur ir daudz dažādu nianšu, no kurām rakstniekam būtu jāizvairās darba veselumā, bet kuras nepieciešamas sākotnējā daiļdarba daļā. Viena no tām ir jau agrāk aprakstītā izvairīšanās no banalitātes.
Daudzi droši vien gribēs iebilst, ka tomēr ir iespējams daiļdarbu veidot no paša sākuma un veidot to hronoloģiski. Viens no tādiem piemēriem ir mūsu pašu mīlētais Anšlavs Eglītis, kurš savus romānus "Līgavu mednieki" un "Homo Novus" rakstījis pa vienai nodaļai katru nedēļu, ko publicēja žurnālā. Un jāteic, ka kopiespaids nav slikts. "Līgavu mednieki" gan, manuprāt, ir ne visai izdevies darbs no kompozīcijas veseluma viedokļa, bet "Homo Novus" jau ir veiksmīgi darināts. Taču katram, kas man centīsies apgalvot, ka Anšlavam Eglītim pirms "Homo Novus" rakstīšanas nebija vēl pamatlīniju, es rādīšu grozošos rādītājpirkstu pie deniņiem un teikšu: "Ну вы и дебил!"
Lai veidotu zīmējumu uzreiz, bez pamatlīnijām, māksliniekam ir jābūt jau ļoti labi trenētai acij, bet rakstniekam - meistarībai. Bet arī tad nav iespējams mākslas darbu izveidot tieši tādu, kāda ir sākotnējā iecere un mērķis, bet tikai tuvināties tam. Paskatieties, lūdzu, 3. video, kurā kāds ASV mākslinieks ar desmitiem gadu ilgu pieredzi zīmē meitenes portretu seši minūšu laikā. Pirmais iespaids ir ļoti patīkams un apbrīnu izraisošs (jo sevišķi tiem, kas nemāk zīmēt, tātad arī man), bet, ja rūpīgi pavēro iznākumu, tad jāteic, ka meitenes seja zīmējumā ir viņai tikpat līdzīga kā manai sejai. Jā, poza, mati, apģērbs, matu saspraude rada līdzības sajūtu, bet acis, vaigi utt. zīmējumā izskatās pavisam citādi kā dzīvē. Pavērojiet, lūdzu, uzmanīgi tieši seju un salīdziniet mākslinieka paveikto ar meiteni pašu.

Paredzu, ka te man tūlīt sāks stāstīt par to, ka dzīves īstenība no mākslas īstenības krasi atšķiras. Protams, atšķiras gan, bet ne jau nu šādā veidā tā atšķirība izpaužas, bet gan kur citur. Tāpēc šādas runas uzskatīšu par vienkārši nepamatotu atrunu meklēšanu.
Ceru, ka esmu devis pietiekami labu vielu pārdomām par to, kas ir mākslas darbs un tā radīšana. Mans mērķis nebija visu konkrēti salikt pa plauktiņiem kā tas mēdz būt matemātikā, es negribu tagad sīki un detalizēti rakstīt, kas tad rakstītā mākslas darbā ir galvas aptuvenās līnijas, kas ir acs, kas ir mati utt, utjp. Mans mērķis bija dot stimulu, pārējais ir jūsu pašu rokās.

P.S. Aicinu man argumentēti iebilst še komentāros. :)