Debitēju arī scenārija žanrā

Ilgus gadus rakstīju tikai dzeju, bet pēdējā laikā dzeju esmu metis mierā un mēģinu, eskperimentēju arī ar citiem literatūras žanriem. Pamatojums? Jā, tāds ir. Zināms, ka pilnīgi visi rakstnieka ir sākuši ar dzeju. Tie, kam tā padevās, turpināja rakstīt dzeju, tie, kam ne visai, pamēģināja savus spēkus citā literatūras žanrā, un visbiežāk savu laimi atrada prozā, retāk - dramaturģijā. Respektīvi - dzeju raksta visi rakstnieki, bet prozu un dramaturģiju ne visi. Gribu mēģināt un meklēt, varbūt pat atrast, ja nu gadījumā dzeja nav man...
Tā nu pēdējā laikā mēģinu rakstīt ko episkāku, par dramaturģiju pagaidām vēl tikai domāju. Nu, jā, pēc drauga lūguma mēģināju uzrakstīt ko līdzīgu scenārijam. Tā kā man nav ne jausmas, kā scenārijs jāraksta, tad es jums tā rakstisko versiju nerādīšu, bet toties ir iespēja noskatīties filmu, kas uzņemta pēc mana scenārija, gan ne visa - sākums ir režisora nopelns, manas fantāzijas auglis ir sākot ar frāzi "ar miršanu ir kā ar diršanu - kad jāiet, jāiet." Filmas nosaukums ir pat vairāk nekā daudzsološs. "3 sērkociņi, 2 stroķi un svina pilna pakaļa".

Atgriežoties pie manas dzejas... "Valters un Rapa" izdevniecība nevēlas izdot manu dzejoļu krājumu. Cik noprotu, tad ne ekonomiskās krīzes dēļ, bet gan vienkārši tāpat - nevēlas un viss. No offense. Tāpēc cerībām, ka kādreiz kāds šo krājumu izdos, atmetu ar roku. Tuvākajā laikā E-sejā parādīsies sadaļa literatūra, kur bez maniem darbiem un nedarbiem laika gaitā parādīsies arī jauni - ne jums, ne man nepazīstami - rakstnieki un viņu vārdi. Zvejošu jaunos rakstniekus. Kāpēc? Lai būtu, ar ko paspēlēties! Bet, ja nopietni, tad viens vairs nevaru... vajag domubiedrus, nevis gribās, bet VAJAG.
Vēlreiz atgriežoties pie manas dzejas dzejas... Uzskatīsim, ka mana poētiskā daļa šobrīd ir radošā atvaļinājumā kaut kur pie Vidusjūras, lai vēlāk pietiekami stipru garu atgrieztos pie smaga darba - divu apjomā ne visai lielu dzejoļu krājumu izstrādes. Vienam no tiem nosaukums jau zināms - I. Ziedoņa neuzrakstītās antitēzes. Domāju, ka savējie (ne man, bet literatūrai) sapratīs.

Jā, jā, jums taisnība - retāk rakstu blogu! Nav interneta. :(

Uzskates materiāls par to, cik feina štelle mēdz būt literatūra

Lietošanas pamācība: Aizvelciet aizkarus, izslēdziet gaismu, izdzeniet ārā no istabas visus cilvēkus un piekodiniet, lai tie pat neiedrošinās jūs traucēt. Paņemiet ūdensizturīgu plēvi, uzklājiet to uz krēsla, kurā sēdēsit, kad klausīsities un skatīsities šo video, pieslēdziet datoram austiņas, uzlieciet tās uz savām ausīm, apsēdieties uz krēsla, kas pārklāts ar plēvi, ievelciet dziļi elpu un ieslēdziet. Sekojiet līdzi, lai plēve nenoslīd, un droši čurājiet!

Cilvēku klasifikācija

Daudzi šī bloga apmeklētāji droši vien jau būs šo to dzirdējuši par manu cilvēku grupēšanu dārzeņos, augļos, dzīvniekos un kokos. Bet tāpat skaidrs ir arī tas, ka daži tomēr par to nezina neko. Tāpēc īsi mēģināšu izstāstīt būtību.

Pie dārzeņu grupas varam droši piedēvēt tādus cilvēkus, kuri nenosaka savu likteni, bet kurus liktenis, kurš starp citu nereti ir parasts mirstīgais, izrīko un pārveido kā patīk. Viņus var pārstādīt, sabradāt, sakapāt, turēt siltumnīcā vai apēst, viņiem pašiem pār to nav nekādas varas. Augļi pēc būtības tika raksturoti tāpat kā dārzeņi, vienīgā atšķirība bija tāda, ka augļi ir vizuāli simpātiskāki. Šī bija viena no visslidenākajām grupām un ārēji nepamatota. Ir pārmaiņas, bet par tām nedaudz vēlāk. Atliek vēl divas grupas. Dzīvnieki ir cilvēki ar skumjajām acīm, tādi, kas ir spējīgi mīlēt, spējīgi domāt un saprast pasaules iekārtas būtību, bet nespēj saprast pašu galveno - cilvēkam ir jāpriecājas. Tie ir agresijas pārņemti cilvēki. Viņi lieliski saprot, ka nepieciešamas kardinālas izmaiņas, bet visur vaino tikai apkārtējos, neiedomājoties, ka pārmaiņas ir jāsāk ar sevi pašu. Un pēdējie ir koki. Kā jau no sadales noprotams - visattīstītākās personības (jā, tieši personības, nevis cilvēki). Tie ir cilvēki, kuri ir spējīgi pasaulei dot augļus, kuri ir spējīgi pielāgoties ārējiem apstākļiem nezaudējot savu būtību un mērķi.

Reiz, domājot par dārzeņiem un augļiem, konstatētu, ka es pats esmu dārzenis, ja reiz nošķiru dārzeņus no augļiem, tas ir, skaistus cilvēkus no neglītiem, jo no tiesas būtu jābūt tā, ka augsti attīstītas personības tiecas pēc garīgām, nevis materiālām vērtībām.

Pirms dažām dienām noskatījos lielisku franču kinomākslas ražojumu, ko bez vismazākajiem sirdsapziņas pārmetumiem uzdrošinos nosaukt par pasaules mēroga šedevru visas radošās komandas izpildījumā. Le Fabuleux destin d'Amélie Poulain.

Filmā izskanēja viena brīnišķīga frāze: "Jūs jau nu noteikti neesat auglis, jo pat ābolam ir serde!" Kā zibens no skaidrām debesīm pār mani nāca apskaidrība - sirds ir būtiskākā atšķirība starp dārzeni un augli.
Vēl īsti nezinu, kā tas nākas, bet tipiskās blondīnes un visādi emo ir ar sirdi, ar līdzjūtības jeb empātijas spējām. Tas nekas, ka viņu līdzi jušanas izpausme ir banāla, bet fakts paliek fakts.
Daudzi man jautā, kur tad pats dārznieks? Dārznieks ir pats Dievs, visa lēmējs.
Sistēmai šobrīd trūkst sistēmas un kārtības, trūkst pilnības un visu detaļu pārdomāts izklāsts, bet ideja pati par sevi man patīk. Un ne man vienam.

Ar kādu dzeju lai sāk pasaules izzināšanu?

Pirms nepilna gada daiļdarba interpretācijas un analīzes kursa eksāmenā rakstīju, ka "vispirms skolēniem jāliek lasīt vājāku autoru dzeju, tiakai pēc tam var pakāpeniski pāriet arī pie tādiem dižgariem kā Aleksandrs Čaks, Rainis, Ojārs Vācietis, Imants Ziedonis un citi." Profesore Ausekle pēc mana darba izlasīšanas man nievājošu smīnu sejā pārjautāja, vai es tiešām tā uzskatu, uz ko es atbildēju apstiprinoši. Lieki teikt, ka viņas smīns pārvērtās smalkos un siltos smieklos.

Protams, tas mani samulsināja. Ilgi domāju, kas trūkst manā hipotēzē (ne mirkli man neradās šaubas par to, ka tā varētu būt aplama), nu šķiet, ka esmu atradis papildinājumu tai, spēcīgu argumentu un detalizētāku paskaidrojumu.

Nevienam nav noslēpums, ka viens no pirmajiem savādniekiem (dzejniekiem), kas vairāk vai mazāk, bet uzrunā teju vai katru skolēnu ir Eduards Veidenbaums. Uzrunā ar savu tiešumu, agresiju, asumu, nekautrēšanos lietas saukt īstajos vārdos, satīru... Šīs lietas jauniešiem ir aktuālas, viņiem šķiet, ka jūra ir līdz ceļiem. Dzīve par maz vēl situsi, tāpēc nereti ir pašpārliecināti, domādami, ka ir revolucionāri, bet patiesībā revolucionārs būtu tāds pusaudzis, kas visus un visu mīl.
Uz mani līdzīgu efektu savulaik atstāja J. Sirmbārža vārsmas ar "dzīve mūs visus reiz izkastrēs,/lai kādi mēs ērzeļi būtu" priekšgalā. Biju patīkami saviļņots, šķīru lappusi pēc lappuses uz priekšu un nerimos, vien turpināju jūsmot par dzejnieka skarbumu un netaisnības nīšanu.

Bet tad nāca I. Ziedonis. Protams, ar "Motociklu" un visām tā detaļām... Un atkal tas pats, tikai šoreiz vēl spēcīgāk. Universitātē biju spiests iepazīties ne vien ar Ziedoņa moci, bet arī ar tauriņiem, tēzēm un antitēzēm, ceļa sentimentiem, krustiem, horizontālēm un vertikālēm, līdzsvariem un haosiem, ar dzejnieku pašu. Izrādās viņš savā daiļradē ir izgājis cauri visiem šiem posmiem. "Motocikla" pirmais dzejolis "Vēl nav nekā, tikai rītam ir ceriņu smarža..." Ziedonis pats atklāj savu lielāko trūkumu, kaut arī toreiz pats to neapzinājās: "Un tie, kas zin, kas ir ceļš,/Tie man piedos." Šajās divās rindiņās jaušama Ziedoņa pašpārliecinātība par saviem spēkiem. Tie, kas zin, kā es jūtos, tie mani sapratīs, a par pārējiem man ir pofig. Ja sapratīs - labi, ja nesapratīs - vienalga. Jauniešu ideoloģija.

Un tad laika gaitā Ziedonis kā personība attīstās un nonāk pie secinājuma, ka viņam gluži nav vienalga nesaprotošo cilvēku liktenis, ka viņam tieši šie nabagi rūp visvairāk un ka viņš mīl visus - gan gudrus, gan muļķus, gan bagātus, gan nabagus.

Visumīlētspēja ir tā lieta, kurai Ziedonis gājis cauri vairākus gadus. Šķiet, krājums "Es ieeju sevī" bija galvenais dzinulis viņa paša personības pārvērtībām. Bezgala spītīgs viņš bija - šo īpatnējo mīlestību viņš saprata un atklāja piecus gadus pirms tās oficiālās pieņemšanas.

Veidenbaums jauniešus "paņem" ar savu tiešumu, Sirmbārdis tāpat. Abi dzejnieki ierindojami 3. līmeņa dzejnieku kategorijā, I. Ziedonis gan pie 2., bet daiļrades sākumā arī pie trešās.
Tātad, lai piesaistītu jauniešus lasīt dzeju, ir vēlams un ieteicams dot 3. pakāpes dzejniekus, tad - 2. un tikai tad Raiņus Un Čakus un citus ģēnijus, nevis otrādi.

Vīriešu apspiešanas pirmsākumi

Reiz kādā saulainā pavasara dienā cienījamā profesore Dagmāra Ausekle stāstīja par kādu atgadījumu no pašas pedagoģiskās pieredzes. Viņa lika skolēnam lasīt Bokāčo "Dekamerona" noveles, kurās, ko tur liegties, nereti parādās erotikas iezīmes. Skolēnam, protams, nebija iebildumu pret šādu literatūru un labprāt tādu lasīja, bet iebildumi parādījās viņa vecmātei, kura nekautrējās savu sašutumu telefoniski paust arī profesorei. Dagmārai Auesklei nācās skaidroties ar saniknoto vecmāmiņu un argumentēt, kāpēc Bokāčo "Dekamerons" ir skolēna lasīšanas vērts. Īsti neatceros, vai viņai tas izdevās un, ja jā, tad kā, bet tas arī nav svarīgi. Mani vairāk nomoka kas cits.

Es nevilšus iedomājos, kāda varētu būt sabiedrības reakcija, ja tie uzzinātu, ka es (respektīvi vīrietis) saviem skolēniem (vairāk gan viņus satrauktu skolnieces, nevis skolnieki, protams) lieku lasīt ko tādu. Neesmu drošs, bet šobrīd sliecos domāt, ka mani nosauks par seksuālu manjaku, kas bīstams skolēniem un kas būtu jāizolē no sabiedrības (ja ne gluži tik traki, tad vismaz no bērniem noteikti).
Un kļūst patiesi žēl, ka es, būdams vīriešu dzimuma pārstāvis, esmu ierobežots savā darbībā, pat tad, ja mani nolūki ir tikai tie labākie. Un vēl vairāk žēl ir tā, ka cilvēki mūsdienās vairs neatšķir cēlo, estētisko un skaisto, īsto, patieso, kvēlo, dzīvo, augsto un nesasniedzamo erotiku no vulgārās, miesiskās, seklās, tukšās un vampīriskās, rupjās pornogrāfijas. Jā, ir vēl diezgan daudz cilvēku, kas to atšķir un spēj novērtēt mākslu, bet tādu attiecība ir krietni mazāka par pretējo pusi. Tieši tas ir galvenais apstāklis, kas mani kā pedagogu vīrieti padarītu par seksuālo varmāku, nevis cēlā un skaistā aktualizētāju dzīves kontekstā.
Jā, varbūt nedaudz triviāli, tomēr uzskatu, ka viena no daudzajām literatūras skolotāja funkcijām ir rosināt skolēnus veidot ētisko un estētisko indivīda vērtību piramīdu. Taču, kā jau no iepriekš rakstītā noģidāt, manas pašizpausmes iespējas ierobežo. Nu, labi, štrunts ar to, ka ierobežo, bet svarīgākais ir tas, ka ierobežo nepamatoti.
Piemēram, ja es skolēniem apgalvotu, ka viens no pasaulē skaistākajiem skatiem ir kaila cilvēka miesa, jo neapģērbta tā ir bez maskas, tātad patiesa un īsta (ak, vai, cik ļoti mums trūkst dzīvē Patiesības, Īstenības, Nemākslotības), tad mani pārprastu. Pirmkārt jau skolēni, protams, sevišķi zēni (meitenes arī, taču viņas to neizrādītu, ciestu klusu zem savas maskas). Viņi aizies uz mājām, novilks no globālā tīmekļa pornofilmu un skatīsies to vakariņojot, nekautrējoties no vecākiem. Ja senči ko jautās par tādu bērna bezkaunību, viņš taisnosies - te nekā slikta nav, pajautājiet manam skolotājam, tas ir skaisti. Un tad jau būs pie vienas vietas, vai tiešām tas arī manuprāt ir skaisti. Mani apēdīs kā smalkā restorānā - būšu uz šķīvja, bet katram ēdājam pa 3 dakšiņām dažādos lielumos, diviem nažiem, trijām karotēm un liesākiem gabaliem arī gaļas cirvis.
Žēl, ka nevaru (nedrīkstu) nodot šo smalko dzīves un mīlestības uztveres niansi un ka krietna daļa skolēnu šo redzespunktu tā arī nekad neuzzinās (ja nes es, tad kas? Vecāki?). Bet gribās. Baigi.
Nereti nākas dzirdēt jautājumus, kas ir dzeja. Teorētiski man jāsaka, ka tā ir vārsmota tēlaina valoda noteiktā ritmā. Skaidrojums pats par sevi ir ļoti labs un korekts, bet ko šāds skaidrojums skolēnam dod? To, ka dzeju mēdz dalīt rindiņās? Ļoti plašs skatījums uz dzeju!
Man gribās katru, kas to jautā, aizvest rudenī uz Senleju, parādīt jauniešu pārus - saderīgus, nesaderīgus, briedušus, zaļus, dzerošu, smēķējošus, gudrus un stulbus - un teikt, uz tiem norādīdams: "Lūk, raugi, tā ir dzeja!" Gribās aizvest uz cietumu, iespundēt 24 cilvēku vietīgā kamerā, paturēt tur nedēļu un pateikt: "Lūk, raugi, tā ir dzeja!" Gribās paņemt ābolu, pārgriezt to uz pusēm, pavērst tā, lai sula varētu pilināt grīdu un sacīt: "Lūk, raugi, tā ir dzeja!" Gribās iedurt cilvēkam nazi bālajā miesā, lai asinis līst un teikt: "Lūk, raugi, tā arī ir dzeja!" Tas skolēniem par dzeju un tās funkcijām, manuprāt, dotu vareni labāku iespaidu nekā teorētiķu dzejoļi par to, kas ir dzeja.
Un arī Tu - lūk, raugi, TĀ IR DZEJA.

"Vecais, nelej!" /L. Jurģītis, "Veltījums Hašķim"/

Reiz Hašķis ieradās kojās, iesprauda nevainīgi balto "Parliament" cigareti sev zobos kā ordeni pie krūts un lepni teica: "Es runāju ar cilvēkiem!"

"Ej nu ej!?" es kā neticēdama jautāju.

Viņš flirtējoši pavīspnāja, dāvādams visai koju smēķētavai savus spalgos smieklus (nē, nē, tas nebija ne tuvu Ziemassvētku laiks!), un turpināja iepriekš sākto: "Filozofijas fakultātes docētāji saka, ka tur students iemācās domāt daudz labāk. Filozofu bakalauri nereti ir pat spēcīgāki un labāki nekā PPF* maģistri."

"Vecais, nelej!" māksloti piktā tonī izmetu.

"Nē, nopietni, es arī pats par to domāju. Tas, ko pagājušajā gadā te redzēju... nu, tas ir diezgan patālu no domāšanas. Te par domājošām būtnēm var saukt vien dažus..."

"Nerausti lauvu aiz (k)ūsām!" bildu tai pašā tonī, vien šoreiz bez mākslotības. "Tā jau vienumēr ir - lielākā daļa cilvēku ir pārliecināti, ka 90% pasaules iedzīvotāju ir stulbi un nemēsloti dārzeņi, bet zīmīgi ir tas, ka tikai 10% pasaules iemītnieku sevi piedēvē tiem 90% stulbeņu... Tu saproti, par ko es runāju, vai ne?"

"Bet tu taču pati arī tam piekrīti!?" viņš beidzot atrāva savas caur brillēm sašaurinātās acis no manas krūšstarpes un urbās manās aukstajās acīs, kas, baidīdamies un vairīdamies no cigarešu dūmu košanas un graušanas, bija plaši aizcirstas ciet.

"Es atsakos vispārināt! Es esmu aptaustījusi vien ziloņa kāju, turklāt, darīju to aizvērtām acīm... Un tagad tu no manis prasi, lai pastāstu, kāds izskatās viss zilonis?"

"Nevelc lūpas bantītē, kad runājam par nopietniem jautājumem!" viņš pauda savu neapmierinātību un atmetās atpakaļ krēslā. "Filozofija radina cilvēku domāt, turklāt - darīt to patstāvīgi, nevis balstīties uz teorētiķu aksiomām, ko pēc pārdesmit gadiem aizvietos citu teorētiķu citas aksiomas. Principā, pedagoģija un psiholoģija ir demagoģija!" pēdējos vārdu izrunājam, Hašķis jau teju vai kliedza.

Uz to es iespēju vien ķiķināt. Man vienmēr paticis skatīties, kā viņš uzvedas, izvests ārā no patiecības, kas gan kopumā gadījās itin reti. Šķietami mierīgais un nosvērtais rižiks arī niknuma brīžos bija nosvērts, jau nu nē... bet ļoti vēlējās par tādu izlikties (ja vien viņš tai brīdī bija apgērbts, protams). Gluži neapzināti es pārmetu kāju pār otru (o, jā, uz īsu mirkli viņš nesavaldījās un pašķielēja, bet, nokaunējies par savu vājumu manā priekšā, piecēlās no krēsla un sāka klaiņot pa smēķētavas stūriem, tēlojot, ka lasa uzrakstus uz sienas), nervozi noraustīju uzacis un kodolvieglumu un smaidu sejā turpināju viņu pārliecināt par absolutizēšanas absolūto aplamumu (arī absolutizēju).

"Pirmie filozofi, psihologi un pedagogi ir vieni un tie paši cilvēki. Pēc būtības tajā laikā nenošķīra politologus, psihologus, pedagogus, filozofus... Viņiem bija cita funkcija - runāt un domāt par pasauli, cilvēkiem, par visu še pastāvošo un arī par nepastāvošo, un arī par ne še pastāvošo, nepastāvošo. Detaļas vislabāk atklājas caur veselumu. Ko tev izteiks viens dzeltens punkts uz tukša audekla un ko tas pats punkts kā viens no, teiksim, pikseļiem, fotogrāfijā? Ko tev par romānu "Mērnieku laiki" spēs pavēstīt viens vārds sviestmaize un ko var uzzināt par tā nozīmi, izlasot teikumu? Tātad, lai atklātu visuma esmi, ir jāskatās vienlaicīgi uz visiem aspektiem, visām zinātnēm un mākslām, nevis atsevišķi, vai ne?"

"Nu?" viņš smīnēja.

"Psiholoģijai, pedagoģijai, demagoģijai ir tāds pats potenciāls kā filozofijai, jo katra no šīm zinātnēm ir bezgalīga un nekad neizsmeļama tāpat kā kosmoss. Zinātnes mērķis ir atklāt caur detaļām lielo Zinātni, tas ir, visuma būtību. Lai tas izdotos, ir nepieciešamas pilnīgi visas zinātnes. Patiesībā visas zinātnes izpētes materiālsir viens un tas pats, atšķiras vien interesējošā daļa. Tātad jautājumam, kā iemacīt cilvēku domāt, pievēršas jebkura zinātne. Līdz ar to var apgalvot, ka cilvēkiem, kas studē pedagoģiju un/vai psiholoģiju, ir visas iespējas domāt ne mazāk kvalitatīvi un kvantitatīvi kā tas ir, piemēram, un starp citu, stereotipiski, filozofam. Un otrādi. Cita lieta, ka PPF tāda prasība netiek izvirzīta..."

"Tieši tā!" īsti nezinu, vai tās bija acis vai brilles, bet kaut kas viņam iemirdzējās, "tieši par to jau es arī runāju - mums pieprasa domāt, bet šeit pieprasa atcerēties bez kādas jēgas, un..."

"Vai tad nu tā būs..." es nekaunīgiem smiekliem iejaucos viņa sacītajā, par ko viņš izlikās esam sašutis. Otrais sitiens zem jostas vietas un otrais klupiens zem manām platformenēm dažu minūšu laikā. Un man pat šķiet, ka daudzi vīrieTEĻI labprāt nonāk zem kundžu un jaunkundžu tupelēm, ja vien viņām ir svārki, nav celulīta un ja kurpju zoles neaizsedz skatu pavisam. Tiesa šis teļš ir spītīgāks kā cīti un savu vājību nevēlas atzīt. Ak, vai, cik vīriešiem raksturīgi - tēlot brašuļus. "Dažos eksāmenos ir daži jautājumi, kur jāizsaka dažas savas domas..."

"Tā, lai vismaz dažas no tām sakristu ar daža docētāja dažām!" iesaucās Hašķis, norādīdam uz mani ar pirkstu. Pamanījis manu nesapratni, kāpēc šai gadījumā pirksts bija pavērsts pret mani, viņš trešo reiz saraudamies nolaida roku. "Tad saki, lūdzu, kāpēc šeit studē daudz neinteļiģentu cilvēku, bet filozofos tādi iemaldās vien 1. kursā?"

"Es nezinu," noplātīju rokas. Hašķis bija iekšēji iekarsis. Vajadzēja atvēsināt. Nolēmu kājas vairs necilāt, un augumu neliekt uz priekšu, kā to reizumis darīju iepriekš.

"Pie visa ir vainīga tā fakinā pedagoģija, kura cilvēkam dod pārāk daudz vaļas, pārliecinot katru, ka nepareizu atbilžu nemēdz būt. Bet tas tā nav. Patiesībai ir jābūt!"

"Vai Tu mani mīli?" ievaicājos pēc iespējas pēkšņāk, lai viņš nebūtu gatavs atbildēt uz šādu jautājumu. Apmulsis un izbrīnījies viņš manī palūkojās, bet jau nākamajā mirklī atsāka staigāšanu riņķī.

"Pagaidi, ļauj man pabeigt. Ja nav patie..."

"Nu redzi, šāda atbilde man varētu būt arī pareiza, bet tāda pat atbilde savai laulātajai būtu aplama, un tu būtu kļūdījies. Atbilde pati par sevi nav nedz pareiza, nedz nepareiza. Tā var par tādu kļūt vien konrētā situācijā un kontekstā."

"Saki, kas ir patiesība?!"

Un es, atkal noliekdamās uz priekšu, lai viņam būtu iespēja raudzīt manas kuplās krūtis, teicu: "Kas ir patiesība?"

* PPF - abreviatūra, Pedagoģijas un psiholoģijas fakultāte

"Valoda veldzējas tautas dvēselē" /M. Gavriļina, A. Vulāne/

Es jums iespiedīšu vienā rokā granātu, bet otrā rozi ar ērkšķiem, kas dursies tajā. Tālākais ir jūsu pašu ziņā.

Viencēliens

Rēzeknes Valsts ģimnāzijas skolēni starpbrīdī pie Sv. Trīsvienības ev. luteriskās baznīcas žoga. Decmbris. Plkst. 8.41.

Pirmais skats

Četri jaunieši iekštelpu drēbēs sakampušām mugurām un sarāvušies čokurā dodas no skolas uz pāri ceļam esošo izmīdītas zāles placi, kuru RVĢ skolēni izmanto kā smēķēšanai paredzēto vietu.

A: Zajebisj stunda bija, ne?

B: Da, man tože prikanula...

C: Ahujetj! Suka viņa ir. Bļa, nahuj viņa mums mozgus jebjot? Kas viņai v padlu narmaļnos uzdevumus najebašitj?

B: A kas, bļa? Narmaļnie uzdevumi. Tas, ka mēs klasē neviens tos nevaram izpildīt... tas hujņa, kaņešna. (smejas)

C: Bļa, čista tāda juška, ka, jesļi mūsu klasē neviens, bļa, to jobanno matikas eksāmenu nekārtotu, tad tie kontriku biļi bi dahuja vienkāršaki.

A: Ņidumaju... Pats padumaj, kāds ponts viņai visai klasei likt nesekmīgas atzīmes? Domā diriks viņu par to ņejibjot? Vai mācību pārzine...

C: Ai, hujs viņu zina. Zinu tikai to, ka viņa suka ir! (visi smejas)

D: Da ladno, ņiagarčaisja, man nebūt ne labāk tur būs. (žēli smejas) Zato man fizikas labaratorkā vasjmjorka.

B: I ko tu ar to grjobanno fizku darīsi?

D: Matuškai parādīšu!

C: Ooo! Ahujenna! (jaunieši sasniedz mērķi, sastājas nelielā aplī. Visi mīņājas un lāgu lāgiem paskatās apkārt. A, B un D izvelk no kabatām cigarešu paciņas un paņem sev vienu. B paņem arī otru, lai to, pat nepaskatoties uz biedra pusi, atdotu C)

C: Spasiba.

A: (vēršas pie D) Daj zažegalku!

D: Pašol tu!

A: Nu daj, bļa!

D: Na, beri, suka, tikai nesāc rydatj. (sniedz A šķiltavas)

C: Ā, bļa, zabyl razskazatj prikolu.

B: Nu, vaļai!

C: Karoče, vakar idu spakoiņinka uz hatu, kaut kāds priduraks padvaļevajet pie manis (iesmejas) un, bļa, prasa: "Ты Яниса не видел?" (atkal iesmejas) es karoče šito harju vispār pirmo reizi vižu, nahuj! (pacel uzacis augšup kā brīnīdamies)

D: Bļa, kāds dubaks! (mīņājas un spļaudās)

A: Da, ir maļoh solts...

C: Da bļa, slušaitje! Pidari nahuj.

D: Nu?

C: Huj gnu! Nu, karoče, es pirmo reizi to dalbajobu vispār redzu, es bļa vispār ņipoņā, kāds, nahuj, Янис viņam vajadzīgs, i vabšče - ko tas atmarozaks no manis grib, bļa... es karoče viņam prasu: "Какой еще Янис?" Šis tjipa atbild: "Ну Янис, мой сын, не знаеш?"

B : Buhois bija štoļi? (smejas)

C: Nu, kā buhois... bija maļoh djornuvšij, bet ne jau tā, ka stāvēt nevarēja. Prosta čalam bija jautri, iesilis bija...

D: Nu i huļiš tu viņa dēlu ņiznaješ? Ko tu - ahujel?

C: Da, es ahujevšā morda, bļa. (smejas) Nu, pats paševeļi mazgami - kakim rakam es, bļa, varu zināt kaut kādu Janku. Tas jau pie manas hatas bija, bļa, man apkārt trīs mājas, visus tur pazīstu, nav tur neviena Яниса, bļa... Paslal viņu i pašol tālāk.

A: Kas mums tagad?

B: Černobiļas zieds. (visi smejas)

D: (nomet izsmēķi zemē, uzkāpj ar kurpi tam virsū un izsmērē) Vsjo, pašļi nahuj.

C: Nu pagaidi, suka, mani!

D: Pašol nahuj! Pizdjetj meņše vajag, būtu jau pakurivše...

C: Nu, suka tu esi. Es, bļa, tevi vienmēr ždu. Padla.

B: Nu, ko ? Padaždjom?

A: V pizdu, man auksti, pašļi iekšā! (abi dodas skolas virzienā)

C: Bļa, sukas jūs visi esat, pizdaboly! Huji maržovie! (nomet cigareti vēl neizsmēkētu līdz galam un dodas panākt savus biedrus) Ē, bļa, nu pagaidiet!

BEIGAS